Dažādu tautu ikdienas paradumi - neparasti, bet tomēr tik saprotami - 1.daļa

Autors: Ieva Krūmiņa
Avots: BalticTravelnews.com/businessinsider.com

Šo novērojumu autors Benijs Lūiss (Benny Lewis) ir ceļojošs valodu pasniedzējs un žurnālists no Īrijas, kurš pēdējo 15 gadu laikā ir paspējis padzīvot 15 dažādās valstīs visos piecos kontinentos, un kā tūrists apmeklējis vēl kādu pusduci valstu. Lūisa galvenais mērķis, dzīvojot ārzemēs, ir iespējami īsā laikā apgūt jaunu svešvalodu, vai uzlabot savas prasmes esošajās, intensīvi komunicējot ar vietējiem cilvēkiem, kā arī izpētīt dažādās kultūras un iegūt draugus visā pasaulē. Viņš ir arī izstrādājis īpašu apmācību metodi, kā apgūt svešvalodu 3 mēnešos. Dzīvojot tik daudzās un atšķirīgās zemēs, nākas novērot arī ļoti dažādus cilvēku ikdienas paradumus, kas pirmajā brīdī var pat šķist amizanti, dīvaini vai kaitinoši. Tomēr, papētot dziļāk, parasti visam rodas savs izskaidrojums. Dzīvojot uz vietas ilgāku laiku, cilvēki paši sāk nemanot rīkoties līdzīgi, bet pats “jautrākais” sākas tad, kad, nomainot valsti, ceļotājs automātiski turpina uzvesties pēc iepriekšējā zemē pieņemtajiem priekšstatiem.

Tā piemēram, Brazīlijā, ierodoties ciemiņam, tam iesākumā netiks vis piedāvāts apsēsties un iemalkot kādu dzērienu, bet gan pajautās “Vai vēlaties noskaloties dušā?”  Šāds piedāvājums citās valstīs varētu tikt uztverts kā dīvains vai pat aizvainojošs un nepiedienīgs, bet karstajā, tveicīgajā Brazīlijā tas ir tikai pašsaprotami – tur, nonākot galamērķī, cilvēku kvēlākā vēlme patiešām ir vispirms noskalot sviedrus un atsvaidzināties vēsā ūdenī.

Reklāma

Taivānā labi audzināts cilvēks, ja viņam tiek pasniegta vizītkarte, izturēsies it kā būtu saņēmis svētu, trauslu un nenovērtējamu dārgumu. Vizītkarte jātur saudzīgi, pašos pirkstu galos, rūpīgi jāiepazīstas ar tās saturu un jāpauž acīm redzama atzinība, jāizsaka komplimenti par oriģinālo dizainu, un tikai tad to var likt kabatā vai maciņā.

Dažās kultūrās, kā piemēram Filipīnās un Kolumbijā, tiek uzskatīts par nepieklājīgu norādīt virzienu vai lietot kādu citus žestus ar pirkstiem. Un kā tad ļaudis šādā gadījumā izlīdzas? Visai amizanti – norādes tiek dotas ar lūpām! Cilvēks pagriež galvu vajadzīgajā virzienā, savelk lūpas, it kā gatavotos sniegt jums skūpstu, un īsi “nošmakstina”.

Itāļi pēdējā laikā kļuvuši gluži apsēsti ar telefonu “pīkstināšanu” jeb īsa zvana signāla sūtīšana  bez nodoma ar zvana adresātu runāt. Šai īpatnējai parādībai dots arī savs nosaukums “squillo”. Citur pasaulē šis paņēmiens tiek lietots, lai sarunu biedram nodotu savu telefona numuru, vai lai izvairītos no maksāšanas par sarunu. Šādu signālu mēdz uzskatīt arī par tehnisku kļūmi, palīgā saucienu ārkārtas situācijā vai pat morāla terora formu. Bet tikai ne Itālijā. Šeit “squillo” var nozīmēt praktiski jebko – “Es tevi atceros”, “Esmu ceļā, mazliet kavēšos”, “Vai vēlies kaut kur aiziet?”, “Ilgojos pēc tevis”, “Nevēlos ar tevi runāt!” … vai jebkurš cits variants. Un tikai pašiem itāļiem piemīt kaut kāda neizskaidrojama “sestā maņa” diezgan precīzi noteikt, kas kurā reizē bijis domāts.

Vistrakākās attiecības starp satiksmes plūsmu un gājējiem autors novērojis Ēģiptē, kur nodzīvojis gadu. Pirmajā brīdī šķiet, ka gājēji uzvedas tā, it kā šī būtu pēdējā diena pirms pasaules gala, un nekam vairs nebūtu nozīmes. Patiesībā Ēģiptes pilsētās praktiski nav luksoforu, un 17 miljonus lielā Kaira nav izņēmums; arī mašīnu skaits ir nenormāls, un neviens vadītājs ij nedomās kādu reizi palaist gājēju, tā ka patiesībā kājāmgājējam Kairas ielās nemaz nav citas izvēles, kā taisnā ceļā mesties pāri 6, 8 joslu maģistrālei ar intensīvu, nepārtrauktu satiksmi. Ja neesi šiem “pilsētas džungļu” likumiem trenēts kopš bērna kājas, pārvietoties pa Kairas ielām kājām ir diezgan neiespējama misija.  Pilnīgs pretstats ēģiptiešiem šai ziņā ir kārtīgie, punktuālie vācieši, kuri pilnīgi vienmēr sagaidīs zaļo gaismas signālu. Pat tad, ja līdz pat apvārsnim nav manāms neviens auto.

Cilvēki Latīņamerikas valstīs ir ļoti emocionāli un sentimentāli, un komunikācijā vienmēr izmanto arī ķermenisku kontaktu. Satiekoties un atvadoties ir norma divas, trīs vai pat četras reizes sabučoties uz vaigiem, neatkarīgi no sarunu biedra dzimuma un tuvības pakāpes. Īpaši Brazīlijai raksturīgas ciešas un siltas savstarpējās attiecības arī ikdienas situācijās. Ja Rio redzat divus puišus, kas iegrimuši intensīvā sarunā, cieši skatoties viens otram acīs un ik pa laikam sadodot rokas vai apķerot sarunas biedru, tas vēl neliecina par abu netradicionālo orientāciju. Vienkārši Brazīlijā šādi izrāda ieinteresētību un līdzpārdzīvojumu otra stāstītajam.  Bet latīņu atvadu rituāli ir veselas kinolentes vērti. Ilgi apskāvieni un daudzkārtīgi labu nakti vēlējumi tiek veltīti ikvienam tā vakara kompānijā. Protams, šāda procedūra aizņem daudz laika. Tas nekas, ka atvadās ne uz mūžu, un ne uz gadu, bet visdrīzāk – līdz rītdienai.

Ceļojošā valodu eksperta krājumos ir vēl daudz interesantu novērojumu, bet par tiem stāstīsim raksta otrajā daļā.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

neparasti paradumi