Autors: Ieva Krūmiņa
Avots: BalticTravelnews.com/travelpulse.com
Katru gadu jūlijā jo daudzi sporta līdzjutēji no visas pasaules kā bites uz stropu lido uz Franciju, jo tieši tad (arī šogad un pašlaik) tur norisinās Tour de France – ne tikai pasaulē vecākās, pazīstamākās un prestižākās daudzdienu velobrauciena sacensības, bet arī krāšņi svētki viesiem sporta līdzjutējiem, notikuma vietu iedzīvotājiem un viesiem.
Vai varat iedomāties, ka pirmo reizi Tour de France norisinājās jau 1903.gadā, bet šogad notiek jau 104.reizi? Sacensības katru gadu notiek jūlijā, aptuveni trīs nedēļu garumā. Velobrauciens nav noticis tikai no 1915. līdz 1918. gadam (Pirmā pasaules kara dēļ) un no 1940. līdz 1946. gadam (Otrā pasaules kara dēļ). 21 sacensību dienas laikā dalībniekiem jāveic aptuveni 3200 kilometru gara distance, un daļa no posmiem norisinās kalnos, prasot no sportiskiem papildu spēku un izturību. Īsākā tūre bija 1904. gadā — 2420 kilometru, savukārt garākā — 1926. gadā ar 5745 kilometriem. Trīs nedēļu sacīkstēs parasti ietilpst divas atpūtas dienas, kuras bieži vien izmanto, lai pārceltu sportistus no vienas pilsētas līdz otrai. Laikraksts New York Times salīdzinājis šo velobraucienu ar maratona skriešanu vairākas dienas nedēļā, kā arī uzkāpšanu trīs Everestu augstumā.
Reklāma
Sacensību vēstures pirmsākumos gan neiztika bez negludumiem un kurioziem, un tolaik nevienam pat prātā nenāca, ka Tour de France reiz piedzīvos tādus panākumus un ilgmūžību. Pirmās sacīkstes 1903.gadā bija iecerētas kā franču sporta izdevuma L'Auto reklāmas pasākums publikas uzmanības piesaistīšanai (cik mūsdienīgi!). Sākotnēji tika plānots, ka sacīkstes notiks no 31. maija līdz 5. jūnijam un tajās būs pieci etapi, startējot Parīzē, bet piestājot arī Lionā, Marseļā, Bordo un Nantē. Organizatori vēlējās startu dot naktīs, tādējādi katra etapa finišs būtu nākamās dienas pusdienlaikā. Tomēr šāda ideja neguva atsaucību – sacensībām pieteicās vien 15 riteņbraucēji. Taču organizatori nezaudēja apņēmību, un lika lietā ļoti iedarbīgu sviru – finanses, protams. Tika noteikts, ka visi riteņbraucēji, kas posmā būs ierindojušies pirmajās 50 vietās un nobraukuši distanci ar vidējo ātrumu ne mazāku par 20 km/h, saņems 5 franku lielu dienas naudu (tolaik tā bija aptuveni vienas dienas alga strādniekam rūpnīcā). Dalības maksa bija 10 franku apmērā, bet kopvērtējuma uzvarētājs saņēma iespaidīgu balvu - 12 000 frankus (ko strādnieks nopelnītu 6 gadu laikā), kamēr katra posma ātrākais - pa 3000 frankiem. Šie solījumi pievilināja jau ap 70 dalībnieku.
Pirmajā Francijas tūrē triumfēja Moriss Garēns, kurš bija ātrākais pirmajā, kā arī pēdējos divos etapos, un sacensības aizvadīja ar vidējo ātrumu 25,68 km/h. Tomēr pirmo Tour de France pavadīja arī ne mazums skandālu - riteņbraucēji, lai uzvarētu, esot izmantojuši negodīgas metodes. Runāja, ka vadošie braucēji ātrāk finišu sasniedzot vai nu ar automašīnas vai vilciena palīdzību. Dažu velosportistu fani pat esot piekāvuši konkurentus. Ažiotāža un spriedze bijusi tik liela, ka organizatori bijuši pārliecināti, ka nākamais 1904.gada brauciens būs arī pēdējais, tomēr tā nenotika, un nākamajā pavasarī sacensības notika atkal. Šoreiz gan posmiem bija jānotiek gaišajā diennakts laikā, lai mazinātu blēdīšanās iespējamību. Galu galā velobrauciens attaisnoja uz sevi liktās cerības — līdz 1908. gadam L'Auto tirāža no 25 000 palielinājās līdz 65 000, bet sasniedza 854 000 1933. gadā.
Ja runājam par sportisko pusi, ir četri sportisti, kam plūkt Tour de France kopvērtējuma uzvarētāja laurus izdevies veselas piecas reizes – francūži Žaks Anketils un Bernārs Ino, beļģis Edijs Merkss un leģendārais spāņu braucējs Migels Indurains. Paralēli cīņai par kopvērtējuma līdera dzelteno krekliņu, sportisti cīnās ar par citiem izcilības pierādījumiem – līderis jauno braucēju vidū (līdz 26 gadiem) brauc baltā krekliņā, labākais sprinteris – zaļā, bet “kalnu karalis” (labākais kalnu posmos) – baltā/sarkani punktotā krekliņā.
Tour de France dažādos gados startējuši arī vairāki Latvijas riteņbraucēji, un labākais no viņiem Pjotrs Ugrjumovs 1994.gadā viņš pat ieguva 2.vietu kopvērtējumā aiz Migela Induraina, un uzvarēja divos atsevišķos posmos.
Lai arī sacensību nosaukumā ir Francijas vārds, sacensību starts un atsevišķi posmi bieži vien tiek rīkoti ārpus Francijas – Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā, Anglijā. Arī šogad – velobrauciena starts tika dots Diseldorfā, un pirmie trīs posmi norisinājās Vācijas teritorijā. Taču, neatkarīgi no tā, kur dalībnieki startējuši, finišs gan vienmēr ir tikai un vienīgi Parīzē kopš paša 1903.gada, bet kopš 1975.gada – tieši Elizejas laukos. Lai gan uz to brīdi kopvērtējuma uzvarētājs var jau būt zināms un konkurentiem vairs nesasniedzams, tieši šī pēdējā posma uzvara un triumfs pie Triumfa arkas sajūsmināto skatītāju un mediju pūļa priekšā joprojām skaitās īpaši prestiža.
Arī neskaitāmiem sporta draugiem Tour de France izvēršas par īstiem svētkiem. Sacensību vērošana jebkurā vietā ir bez maksas, un uz šo notikumu ierodas fanu pulki no visas pasaules – speciāli ieplāno atvaļinājumus, laicīgi rezervē viesnīcas, jau agri no rīta ieņem labākās vietas trases tuvumā, vētraini uzmundrina braucējus, bet pāri visam – bauda teju karnevālisko sporta svētku atmosfēru. Pilsētām un ciemiem ir liels prieks un gods uzņemt velobrauciena posmus, un to vadība parūpējas, lai sacensību dienas kļūtu par īstiem svētkiem ar plašu pasākumu programmu.
Šā gada Tour de France sportistiem kopā būs jāpārvar 3540 kilometri. Uz šo brīdi ir aizvadīti 12 no 21 paredzētā posma. Līdz pat šim posmam līdera godā bija trīskārtējs Tour de France uzvarētājs, arī pagājušā gada čempions Kriss Frūms no Lielbritānijas, taču pēc 12.posma vadībā izvirzījies itālis Fabio Aru.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
.jpg "Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 22.11.2024 - 28.11.2024 EKSKLUZĪVA ATPŪTA TURCIJĀ Atlantic Travel")
