Katrs mākslinieks, tēlnieks un arhitekts darbu darina ar savu ideju, kamēr mēs, vērotāji un baudītāji, meistara darbu redzam savā interpretācijā. Tā arī mēs cenšamies atklāt to mākslas darbu - skulptūru, statuju, figūru, megalītu un citu konstrukciju - nozīmi, kuru autori dzīvojuši krietni pirms mums.
Salas un kontinenti glabā vērtības, kas jau paaudžu paaudzēs ir bijis aizraujošs izaicinājums pētniekiem, vēsturniekiem un arheologiem, jo daudzas vietas un mākslas darbi ir tik seni un neizprotami, ka vēljoprojām nav skaidrs, kādiem mērķiem tās ir būvētas.
Reklāma
Tādēļ “National Geographic” ir apkopojis interesantākos faktus par pasaules noslēpumainākajām skulptūrām un celtnēm.
Neizskaidrojamais – Egejas jūras vidienē atvestas un atstātas senas figūriņas
Kiklādu salas ir Grieķijas salu arhipelāgs Egejas jūras dienvidu daļā. Grupā ir vairāk nekā 200 salu, tajā skaitā arī Kerosa. Tā ir pavisam neliela, taču kas to padara par neparastu? Tās ir simtiem mazos gabalos sasistās statuetes, kas vēsta par Eiropas civilizācijas pirmsākumiem un kas ir atvestas un izkaisītas pa visu salu, neatstājot nekādas pēdas vai izskaidrojumus par to, kur tās radušās.
3000 gadus pirms mūsu ēras tapušās marmora figūriņas lielākoties atveido abstraktu, kaila cilvēka ķermeni. Tās iedalās trīs galvenajos veidos: kails sievietes ķermenis, kails vīrieša ķermenis un mūziķu figūriņas. Visbiežāk uz salas ir atrodamas tieši sieviešu figūras. Salas pētnieku grūtākais uzdevums ir atrast gabalus, kas atbilstu vienai figūrai, un atklāt, kādēļ statuetes vispār atrodas uz šīs salas.
Tāpēc vēstures cienītājiem un piedzīvojumu meklētājiem tiek piedāvāta jauna filma “Kerosas apraktie noslēpumi”, kurā zinātnieku un ekspertu komanda kopā ar arheologu dodas unikālā ekspedīcijā pa Grieķijas salu Kerosu, lai atrisinātu mistērijas un meklētu šīs statuetes. Filmas pirmizrāde būs skatāma kanālā “National Geographic” jau 28. decembrī plkst. 22.00.
Latvieša rokām būvētā Koraļļu pils Floridā
1951. gadā netālu Maiami neparastais latviešu izcelsmes tēlnieks, akmeņkalis Edvards Liedskalniņš pabeidza Koraļļu pils būvniecību. Tas ir inženierijas brīnums, kas pielīdzināms Ēģiptes piramīdām un Stounheindžai un kura noslēpumu nav izdevies atklāt. Koraļļu pili Liedskalniņš esot būvējis par godu nelaimīgajai jaunības dienu mīlestībai Agnesei. Sākotnēji pils atradusies netālu no Floridsitijas (Florida City), taču 1936.gadā viņš pārcēlies un ņēmis pili sev līdz. Pārvākšanās ilga trīs gadus.
Fantastiskā būve ir veidota no vairāku tonnu smagiem iežiem jeb kaļķakmens bluķiem, kas izkalti dažādās formās, – stabos, sienās, krēslos, galdos, dilstošā Mēnesī, Saules pulkstenī un strūklakā. Koraļļu pils vienmēr tika celta naktī, izmantojot pašdarinātas vinčas un sviras, kā arī būvniecības laikā Liedskalniņš vienatnē esot spējis pārvietot akmeņus, kas kopumā svēra vairāk nekā 1100 tonnu.
Par brīnumaināko vietu pilī uzskata tās lielos akmens vārtus, kuri, neraugoties uz svaru, bija viegli atverami - ar vienu pirksta kustību. Līdz pat 1986.gadam, kad vārti salūza, nebija skaidrs, kā šis mehānisms darbojas. Noņemot vārtus, izrādījās, ka tie rotēja ar metāla ass un kravas auto gultņu palīdzību. Vēlāk tajā pašā gadā vārtus atjaunoja.
Lai arī to, kā viens cilvēks smagos akmens bluķus izkalis un pārvietojis pats, bez īpašas tehnikas, ieskauj daudz teoriju un mīklu, visticamāk Liedskalniņš izmantojis sviras principu un smagu darbu. Viņš pats teicis, ka esot atklājis piramīdu noslēpumu, kā senie ēģiptieši, būvnieki Peru, Jukatanā un Āzijā ar vienkāršiem instrumentiem varējuši pacelt vairākas tonnas smagus akmeņus.
Mistiskās akmens lodes no Kostarikas
20. gadsimta 30. gados Kostarikas džungļos tika atrastas 300 gandrīz pilnīgi apaļas dažādu izmēru akmens lodes. Akmeņu forma bija perfekta un to diametri atšķīrās, sākot no desmit centimetriem līdz pat 2,4 metriem.
Perfekti apaļo akmeņu izcelsme vēljoprojām ir neizskaidrojama. Lielākā daļa akmeņu, kuri tikuši izmantoti sfēru izveidē, ņemti no kalnu pakājes, tālu no vietas, kur tie atrasti. Pētnieki uzskata, ka ieža formas pārveidošana uzsākta turpat nogāzē, bet vēlāk tie pārvietoti. Tomēr nav skaidrs, kā notikusi pārvietošana, jo, spriežot pēc ložu vecuma, tās radītas pirms ticis izgudrots rats. Turklāt, dažas akmens lodes atrastas uz Isla del Cano (Isla del Caño) salas, kura atrodas 17 kilometru attālumā no to izcelsmes vietas.
Par to kā, akmens lodes tapušas izskanējušas vairākas teorijas. Daži arheologi uzskata, ka virsējais slānis berzts ar dzīvnieku ādām un smiltīm, līdz izveidojusies apaļa forma. Citiem šķiet, ka vispirms ieža virskārta kalta ar akmens instrumentiem, tad akmens karsēts, lai to vieglāk būtu slīpēt un iegūt lodes formu. Lielākās lodes tika arī pulētas.
Laika gaitā cilvēki ir iznīcinājuši daudzus neparastos atradumus, tomēr Kostarikas Nacionālajā muzejā ir saglabāti pavisam 130 akmeņi, kurus nav nepieciešams restaurēt. Tomēr daudzi no viņiem vēl atrodas dziļi džungļos un zem zemes.
“Lodes mēdza simbolizēt sociālo un politisko statusu. Tās tika demonstrētas, ja ciemā ieradās kāda svarīga persona,” teikts Kostarikas muzeja izstādē. “Jo lielāka un akurātāk nostrādāta ir lode, jo lielāks ir ciemata un tā iedzīvotāju prestižs, protams, jo vairāk lodes, jo svarīgāks ciemats,” skaidro muzeja darbinieki.
Moai skulptūru mīkla
Lieldienu salas jeb Rapanujas vēsture ir neticami bagātīga un ļoti pretrunīga, un tās noslēpumainību vēl papildina arī teju 900 neparastās Moai skulptūras. Šīs unikālās statujas neliek mieru vairākām ceļotāju un pētnieku paaudzēm, jo ir pilnīgi neizprotami, kā tās radušās salā ar tik maz iedzīvotājiem un nabadzīgu augu valsti.
Statuju izskats ir ārkārtīgi savāds - lielas galvas ar smagnēju, uz priekšu izbīdītu zodu, ironisku sejas izteiksmi un garām ausīm. Kā arī šīm statujām ir ķermenis, kas ierakts vismaz 25 metrus zem zemes. Pēc arheologu domām, sākotnēji statujas nemaz nebija ieraktas, tās iegrima palēnām, klimatisko izmaiņu dēļ.
Moai statujas tika celtas, lai godinātu vadoni vai citus svarīgus cilvēkus, kuri devušies aizsaulē. Skulptūras novietotas uz taisnstūrveida akmens platformām, dēvētas par Ahu. Moai skulptūras tika kaltas ar dažādām grimasēm, jo bija paredzēts, ka tās saglabā apglabātās personas vaibstus.
Lielākā daļa no akmens statujām guļ nepabeigtas akmeņlauztuvēs vai gar senajiem ceļiem. Dažas no tām ir sastingušas Rano-Raraku vulkāna krātera dziļumā, bet dažas ir “iznākušas” uz vulkāna kores un, liekas, ka virzās uz okeānu.
.png "CUPRA Terramar Pilna Servisa Līzings Europcar")
