Četri no rīta pēc Rīgas laika, aiz loga virs Abu Dabi, vai, pareizāk sakot, kaut kur tālāk virs Indijas sārtojas pasaules valdnieka krāsu paletes ietonēta debesu pamale, kas nakts melnumu pusstundas laikā pārvērtīs žilbinošā dienā. Fotoaparāts tver mirkļus un tomēr, centies kā gribi, pārnest visas sajūtas, ieskaitot vēlmi pamodināt blakussēdētājus, nav iespējams. Pēc īsa brīža lidmašīnā sākas vispārēja rosība. Kā pēc burvju mājiena viens pēc otra mostas trauslajā miegā snaudošie un vēl miegainām acīm sniedz savus aparātus: „Lūdzu man arī pāris kadrus”. Līdz apsolītajai zemei vēl četras stundas.
Zem spārniem joprojām mākoņu sega, kas tikai reizēm, kā zilganiem kožu izgrauztiem caurumiem atklāj okeāna virsmu, līdz vienā mirklī viss mainās, mākoņi izgaist un okeāna virsmā kā lielas zaļganzilas lietus lāses izkaisītas neskaitāmas salas un koraļļu rifi, pret kuru malām viļņi sakuļas putās, veidojot nebeidzamu toņu spēli.
Brīdī, kad lidmašīnas ekonomiskās klases sēdvietā ieslodzītās kājas vairs negrib atbalstīt šī ilgā lidojuma (10 stundas) mērķus, pilots neizprotamā valodā paziņo, ka pēc 15 minūtēm mēs nolaižamies Maldivijas galvaspilsētā Male. Neapzināti ar acīm iluminatorā meklējam daudzmaz piemērotu vietu nolaišanās iespējai – tas neizdodas, salas ir mazas, bet lielie rifi atrodas zem ūdens. Vēl mirklis un no okeāna iznirst datorspēles „SimCity” krāsās un stilā ieturētā pilsēta, tomēr, lai arī lidmašīna jūtami samazina augstumu un nepārprotami tuvojas nolaišanās brīdis, lidlauks joprojām nav redzams. Male un sala paliek nomaļus un mēs jau esam uz okeāna vidū izveidotā skrejceļa gludās virsmas. Strauja bremzēšana un skrejceļš beidzas tikpat negaidīti kā sācies. Lai atgrieztos stāvvietā Airbus izmanto to pašu skrejceļu un tā vien liekas, ka tā izmēri aizņem vismaz 1/5 daļu no lidmašīnu stāvvietas teritorijas.
Lidosta maza un operatīva.
Jau iepriekšējo ceļojumu rūdīti čaukstinām kabatās savlaicīgi sagatavotās viena dolāra banknotes, gan jau atradīsies kāds, kas tās iekāros - par koferu nešanu, ceļa norādi vai kādu citu nelūgtu laipnību, bet – nekā. Nekas no gaidītā nav, svelme izkāpjot ir krietni mazāka un nešokē, garām iebraukšanas muitas kontrolei, šajā musulmaņu zemē bez klasiskajiem ievešanas aizliegumiem vēl aizliegts ievest alkoholiskos dzērienus, cūkgaļu un reliģiskās jūtas aizskarošus priekšmetus (kakla krustiņus gan neviens noņemt neliek), tiekam bez rindas. „Mazais brālis” arī te strādā kā caurlaide un ar smaidu jau esam tikuši pie zīmoga pasē, lai gan iebraukšanas dokumentus esam aizpildījuši nedaudz nepareizi. „Koferu ekspertu” arī nav, tik vien kā tūrisma kompānijas pārstāvji, kas palīdz atrast ceļu līdz pulcēšanās vietai. Turpmākais mūsu ceļš uz Dienvidmale atola tālāko galu plānots ar motorlaivu, kurā sasēžamies pirms koferiem, tā arī netiekot pie iespējas atbrīvoties no čaukstošajiem zaļajiem papīrīšiem un, kas galvenais, – nevienu brīdi nav sajūtas, ka kāds no tevis kaut ko gaida papildu par to, ko viņš dara!
Gaisa temperatūra ir ap 29C grādiem, tomēr vējš, kas lutina ar savu jūras vēsumu, ļauj justies patīkami. Laiva ātri uzņem ātrumu un sekojot GPS navigācijas datiem veikli lavierē starp atoliem un koraļļu rifiem, kas ik pa brīdim paslīd garām savā reklāmas kartiņu zaļajā dzidrumā.
Biyadhoo
Sala, ko esam izvēlējušies tās teorētiskā (kamēr pieredze tiek smelta tikai interneta atsauksmēs un aprakstos, tā ir tikai teorija) klusuma, vienkāršības un neskartās dabas dēļ atrodas 25-30 minūšu brauciena ar ātrgaitas laivu attālumā no lidlauka. Teorija gan teic, ka numuri esot nolaisti, sen remontēti, tomēr starp rindiņām izlasītais, ka paēdušai pelei arī putukrējums ir rūgts, ļauj cerēt, ka ne visam rakstītajam var 100% ticēt.
Sala izrādās tieši tas, ko gaidījām. Pēc iepazīšanās kokosriekstu sulas kokteiļa ejam pa leknu zaļu krūmāju un palmu iekļautu taciņu, kas mūs aizved līdz divstāvu ēkai, kuras otrajā stāvā ir mūsu numuriņi. Apkārt nav redzams neviens cilvēks, pat tie ar ko kopā laivā „lēkājām” pa okeāna viļņiem, kaut kur nozuduši. Numuriņi patīkami vēsi ar vannas istabu mūsu Londonas guļamistabas lielumā, ne miņas no nolupušas krāsas vai kādām citām „teorijas” nepilnībām, ja nu vienīgi - nav gaisa kondicioniera instrukcijas, bet tās jau nav nevienā dienvidzemes viesnīcā, lai cik rafinēts un smalks būtu tas aukstuma verķis pie griestiem. Viņiem tas laikam šķiet tik saprotami un vienkārši, ka mūsu ziemeļnieciskās iesnas un šķaudīšana tāds nieks vien ir.
Pirmās dienas entuziasms liek ātri sakārtoties un ... uz pludmali. Bijām cerējuši uz nedaudz vairāk ziediem apkārt, tomēr ir pirmais ziemas sezonas mēnesis un nevar vēlēties visu, gan biļetes paceļamā cenā, gan lietussarga atstāšanu numurā. Pludmales baltās smiltis, kas gan patiesībā, laikam jāsauc par koraļļu pārpalikumiem pēc dabas nežēlīgajiem procesiem un vēju noliektās palmas ir kā copy/paste ņemtas no tūrisma firmu katalogiem. Te nu esam – iekāpuši pastkartītē. Biyadhoo rietumu puses balto smilšu (palikšu pie vārdiņa smiltis) pludmali mūžam zaļo lapotņu ēnas sadala vairākās neatkarīgās pludmalēs, izvēlamies vienu, kurā esam vienīgie un palmu ēnas gana biezas, lai neviens nejustos saules staru apdraudēts. No Eiropas skatu punkta esam uz ekvatora, tomēr līdz tam ir vēl kādi 3 grādi un tas Maldiviju šķērso tikai pašos dienvidos, lai nu kā sauļoties var arī ēnā, jo saule ir visur, tā atstarojas no ūdens, smiltīm un smaida ceļabiedru sejās.
Ūdens prieki
Maskas, snurkeļi un pleznas un citi ūdens prieku palīgrīki aizņem vienu koferi mūsu bagāžas, tagad tas viss izsaiņots kaujas gatavībā. Un tas ir tā vērts mūsu izvēlētā sala citu vidū izceļas ar patiesi izcilu mājas rifu, krāsu bagātība un rifa dažādību. Pirmo dienu pārtrauc lietus lāses, kas gan vairāk liekas veldzējošas nekā kaitinošas, vēl jo vairāk, ja tie ir tikai pāris pilieni jūrā peldošam ķermenim. Pa krasta seklumu brien pavecāks itāļu pāris un satraukti ar rokām māj, redzēji, redzēji? tur haizivs aizpeldēja. Neredzēju gan, varbūt kāda ēna bija, bet lai apgalvotu, ka haizivs, nē, ne šoreiz. Bet jau otrajā dienā turpat pludmales rifā uzduramies pāris haizivīm, kuras mūsu ziņkārības pārsteigtas ātri aizpeld uz dziļākiem ūdeņiem. 
Lai nu kā, apbēdināti neesam, jo mājupceļā austrumu puses līcītī ieraugam virs ūdens pāris spuras, kas gan tuvāk pavērojot, izrādās vairākas punktainās ērgļrajas, kas vakara norietā savā starpā spēlējoties it kā dejo valsi līča mierīgajos ūdeņos. Te vēl viena morāle, ja redzat, ko tamlīdzīgu, nekautrējaties pievienoties peldus, nākamās dienas jūra nav tik mierīga un rajas vairs nesastopam, paliekam bez foto, bet saviļņojošo sajūtu tas tik vai tā nemazina.
Austrumu krasts Biyadhoo salai ir krietni mežonīgāks, valdošie vēji to plosa pamatīgi un bez žēlastības, cilvēka centienus to nosargāt raksturo betonējumi un akcijas, kuru laikā tāpat kā mūsu kāpās tiek stādīti koki. Tomēr šai pusei arī ir sava pievilcība, saule vairāk spīd caur palmu lapām un ir drošāka dīkai zvilnēšanai, mazāk cilvēku. Rifs seklāks un jāuzmanās no viļņiem, kas var uzsviest koraļļiem, kas saauguši kā kolhoza laukā kāpostgalvas.
Iepazīšanās ar medicīnas iestādi
Trešās dienas vakars izvēršas nepatīkams, „brālis” - Andrievs (Red.: tikko viena gada slieksni pārkāpis puisītis), kas arī iepriekš nebija juties vesels, Londonas nepastāvīgais laiks, lietus un pārkurinātās telpas, laikam ir devušas savu, deg kā ugunīs. Viņš trauslā miegā guļ manās rokās, es staigāju turp atpakaļ pa istabu, piekļāvis viņa nosvīdušo galviņu savam plecam, pār vaigiem, brīžos, kad manas meitenes to nemana rit bezspēcības asaras. Pie sevis lūdzu, kaut daļu viņa grūtību sev, lai tik viņam paliktu vieglāk. Daktera meklējumi uz salas iestrēgst pie vēstures doktores atrašanas. Mūsu tūrisma kompānijas pārstāvis Tony sazvana blakus salā esošo dakteri un vienojas, ka mēs varētu ierasties, pie reizes mūs mierinot, ka slimnīca nav pirmatnējās kopienas līmenī un no brauciena (25 minūtes, naktī) būs jēga. Ķeros pie tā kā pie salmiņa ar cerību atvieglot mazuļa stāvokli, zemapziņā esam gatavi atlikušo brīvdienu daļu pavadīt hospitālī vai doties atpakaļ uz mājām ātrāk. Mūsu ātrā palīdzība ir diezgan paliela koka laiva ar jumtu, kas smagnēji zvārojas viļņos. ”Palīdzības brigāde” sastāv no sešiem puišiem, kas tiešām izskatās norūpējušies par Andrieva stāvokli, ik pa brīdim interesējas par viņu, patausta galviņu un pašūpo savējo, piebilstot, ka karsts. Tuvojoties krastam sāk pamatīgi līt, kāds zvana, laikam jau savam radiniekam, lai atbrauc mums pretim uz ostu ar auto. Hospitālis izrādās maza vienstāvu ēka, balti flīzētām grīdām un akurāti krāsotām sienām, kuras rotā apvienoto nāciju izdoti plakāti par personīgo higiēnu un citām agrīnā sociālisma laikmetā redzētām medicīnisko plakātu tēmām, kopumā medicīnas iestāde atstāj krietni vien labāku iespaidu nekā dažviet Latvijā redzētās. Sagaida mūs medicīnas māsiņa un puisis, kas palīdz nokļūt līdz dakterim, jaunam izskatīgam un smaidīgam indiešu ārstam. Viņš izteikti iejūtīgi iztausta mazuli, paklausās stetoskopā. Lai cik dīvaini tas nebūtu, mazais neprotestē, laikam jau šie mazie tumšie cilvēki liekas droši un no viņiem dvesmo tāda labvēlība, ka var paļauties tāpat, kā uz savējiem. Rokasgrāmatā salīdzinām zāles, ko lietojam un tās tiek atzītas par labu esam, tikai ar piebildi, ka drīkstam tās lietot biežāk. Temperatūras mērīšanas māsiņa nosauc skaitli, kas krietni ir pāri mūsu saprašanai, bet ātri aptveram, ka tie ir Fārenheiti, lūdzot tos pārvērst Celsijos, kopsaucēju negūstam, tik vien to, ka dakteris māj ar galvu un saka, ka tā ir ļoti, ļoti augsta temperatūra. Aptiekas apmeklējums atsauc atmiņā, mazu lauku aptieciņu padomju laikos, tomēr, lai arī viss aptiekas klāsts ietilptu vienā Rīgas aptiekas plauktā, tur droši vien ir viss, kas nepieciešams, bez mārketinga izskaistinājumiem un lielo medicīnas firmu alkatīgajiem centieniem nopelnīt.
Bilance: Andrievs atveseļojās pēc 2 dienām, daktera apmeklējums 3 USD, ar izziņu apdrošinātājiem (neesam gan mēģinājuši līdzekļus atgūt), zāles aptiekā 12 USD, ceļš 30 USD, dzeramnaudas „ātrajai palīdzībai” 8 USD. Nu ja, un es pats nu jau nedēļu esmu slims ar līdzīgiem simptomiem, kā mazulim.
Okeāns un cūkdelfīni
Hei, nu zinām kāds izskatās ar Eiropas Savienības regulu laivas galā uzsēdinātais cūkdelfīnu vērotājs: mēreni muskuļots, saules un vēja aprauts, basām kājām stāv laivas priekšpusē izveicīgi balansējot viļņu spēlē un ar nedaudz izmisīgu skatienu veras horizontā. Vēl tikai kāda stunda līdz saulrietam, apsteidzam kādu jahtu, kuras viesi pie balti klātiem galdiem svin vasaru, garām viesnīcai, kas uzsēdusies rifiem, kā mājiņas uz vistas kājiņas.
Šoreiz tā ir diezgan liela, noteikumi paredz, ka uz salas nedrīkst būt vairāk par vienu viesnīcu, šī viena pati izpletusies pa vismaz trim salām, kas savienotas ar mākslīgi veidotiem tiltiem. Vēl mirklis un arī mēs ieraugam to, ko tik cītīgi meklējis vērotājs laivas priekšgalā, esam sasnieguši atola ārējo malu, kas robežojas ar okeānu. Tur pie rifu baltajām viļņu putām delfīni aizrautīgi spēlējas savā starpā, te metot kūleņus un veicot sarežģītas piruetes, te barā lielā ātrumā ar pārlēcieniem skrienoties. Tā vien liekas, ka viņu te ir simtiem, cilvēki laivā sajūsmā aplaudē un spiežas pie priekšgala malām, lai kaut mirkli pieskartos ūdens ceļam, kur tikko nozibsnījusi delfīna spura. Rotaļas nerimst kādu pusstundu, tik vien kā pārvietojas no vienas vietas uz otru, salto, aplausi, priecīgs satraukums, kas daudzvalodu jūklī nozīmē tikai vienu – lieliski, skaisti! līdz iestājas nosacīts miers. Ekskursijas vadītāji apstaigā braucējus, piedāvājot kokosriekstu šķēlītes, un mēs griežamies atpakaļceļam. Līdzbraucēji savstarpēji pārrunā izjusto un atzinīgi sit uz pleca „vērotājam”, bet priekšā jau ir saulriets, sārts un mākoņos pazūdošs, bet gana iespaidīgs, jo dažviet ceļā esam vieni paši – cik tālu vien sniedzas skatiens ir tīrs ūdens klājs un viļņi, kas dažviet atduras pret maigi zaļo koraļļu rifu robežām.
Nedaudz no vietējās kultūras un sadzīves
Dienas rit diezgan vienveidīgi, brokastis, pludmale, snurkelēšana, pusdienas, pludmale, ēnas meklēšana, snurkelēšana nu jau kreklā, lai neapdegtu, saulriets, vakariņas, pastaiga pa molu, krabju pabiedēšana un tad atkal ātrs noguruma uzdzīts miegs. Tā kā esam, ja var tā teikt, sociāli aktīvas atpūtas piekritēji, mums nedaudz trūkst vēstures, dabas un kultūras objektu un savstarpējās komunikācijas ar vietējiem. Nedaudz to kompensē apkalpojošā personāla smaidi, bet, laikam jau viņiem nav laika ieslīgt garākos kontaktos ar atbraucējiem, tā mēs neko daudz negūstam. Brauciens uz Male arī neko daudz jauna neatklāj, vismaz Lonely Planet grāmatiņā rakstītais iegūst vizuālu apstiprinājumu. Zivju tirgus, mūsu acij nepierasti asiņains un neredzētu zivju pilns, augļu tirgus turpat blakus nav liels, bet ko brīnīties, banānus audzē tepat uz salām, bet lielāko daļu augļu ieved no Šrilankas un tie taisnā ceļā nonāk viesnīcās. Mošeja vērienīga ar savu lūgšanas telpas plašumu, kas sniedzas 3-4 stāvu mājas augstumā un zeltītajiem Korāna tekstu bareljefiem, pārējais tāpat plašs un marmorā kalts, skaisti, tīri, bet nepārsteidz. Turpat blakus pie Aizsardzības ministrijas bruņotajiem posteņiem, salas izmēriem atbilstošs (50x50metri) iepriekšējo monarhu iekopts botāniskais dārzs, kurā aiz stikla stūrītis koloniālo karu liecības, pāris lielgabalu stobri un kapu plāksnes. Monarhu dinastiju atdusas vietai pretim izvietota prezidenta mājvieta, krāšņi iekopts priekš pagalms un gaumīga vienstāva ēka. Ostā gids parāda valsts prezidenta jahtu (motorlaivu) – izmēra ziņā mūsu atpazīstamākā bijušā bankas prezidenta jahta ir vismaz 3x lielāka. Nu, re, esam izstaigājuši visus vēstures un kultūras objektus, kas sakoncentrēti aptuveni 2 kvartālu teritorijā. Lai arī acīm redzami esam tūristi, atšķirībā no citām musulmaņu zemēm, tirgotāju uzmācība ir nesalīdzināmi mazāka, tikai, kad esam ievirzīti krāmu bodīšu ielā, katrs tās „iekšā rāvējs” mēģina iestāstīt, ka labākā un lētākā prece ir tieši viņam, bet arī tas notiek pieklājības robežās, bez Turcijā vai Ēģiptē novērotās lišķības un pārmērīgās uzmācības. Cenas nav zemas, neskatoties uz to, ka haizivij zobi aug piecās rindās, viens tāds iestrādāts sudrabā maksā ap 30 USD, bet mazs kaltēts žoklis 350 USD. Liela daļa no veikaliņos redzamā jau iepriekš manīta otrpus okeānam, tikai nosaukums nomainīts ar Maldives. Ak, jā, kokakola, kas gatavota no jūras ūdens ir tik pat negaršīga un slāpes neveldzējoša, kā mūsējā. Pāris pilsētai atvēlētās stundas paiet nemanot un jau atkal esam nebeidzamo viļņu ceļā pretim saulrietam.
Pēdējā diena uz salas pienāk tikpat neatturami kā vispasaules komunisma uzvara un mēs jau kārtojam koferus atpakaļceļam. Peldēt kreklā neuzdrošinos, jo nez vai tas izžūs līdz prombraukšanai, bet arī diena kā pēc pasūtījuma ir nedaudz apmākusies, vakarā pat sākas vētra. Vētra atnāk nemanot, rietumu krasts, kur baudām ūdens un saules priekus nekas neliecina par tuvojošos stihiju, tikai kārtējo reizi appeldot salai apkārt austrumu puses viļņi ir tik spēcīgi, ka jāturas krietnu gabalu nost no koraļļu audzēm.
Saules priekus pārtrauc spēja lietus gāze, lai arī silta tomēr slapja, tādēļ labākais glābiņš šajā mirklī šķiet seklais krasta rifs, ūdens tajā līdzinās tikko sildītam pienam. Kā jau ierasts pēdējie prieki ir tie lieliskākie un mājup dodamies tikai tad, kad lietus sāk pamatīgi bungāt. Taciņas jau ieguvušas savu mistisko apgaismojumu un ēnas kļuvušas biezākas, austrumu krasta palmas cīnās ar vēja spēku, bet blakus salā esošā viesnīca ir pazudusi kaut kur vētras saceltajos viļņos un vēja nestajās lietus lāsēs okeāns vārās. Esam numuriņā, kur aiz loga rūtīm kā TV ekrānā, tikai tagad pamanām, ka numuriņos nav televizora, trako stihija.
Dzeramnaudas
Teorētiski tās netiek prasītas un arī nerodas sajūta, ka esi ko parādā, vēl jo vairāk cenas ir tādas, kādas ir un izvēles iespējas nav, jo esi taču uz salas un neviens cits šo pakalpojumu labāk vai sliktāk te piedāvāt nevar. Jau bruņojušies ar Lonley Planet zināšanām, Maldīvu salu grāmata izrādījās gaužām pieticīga, lielāko tās satura daļu sastāda dažādu viesnīcu apraksti, koferu nesējiem 1 USD par vienību. Istabu apkopējiem, katru istabu divreiz dienā apkopj viens un tas pats darbinieks, nedēļā tiekot dots 10 USD - tā mūs apgaismo Tony, līdzīgi esot ar restorāna oficiantiem. Mūsu oficiants gan brīžiem pazūd, cik var manīt – vienu dienu piestiprināts turīgu indiešu ģimenei ar pieciem bērniem, tādēļ domājam, ka pēdējā vakarā vajadzētu pateikties arī citiem, kas mūs uzmanīja un izklaidēja vai sajūsminājās. Labi, ka bijām, jau iedevuši mūsējam dienišķo prēmiju, jo centienā iedot arī kādam citam nelielu finansiālu atbalstu, saņēmām kategorisku noraidījumu un steidzīgu mūsu galvenā oficianta izsaukumu, kuram tad nu skaidrojām situāciju. Izrādās, ka dzeramnauda visiem, kam gribam pateikties ir jādod viņam un tad viņš to sadalot. Iespējams, ka tas viss nonāk kopējā kasē un tad savu tiesu saņem gan pavāri, gan krītošo kokosriekstu savācēji.
 |
 |
Monarch
Neskatoties uz to, ka mūsu daudzgalvainā kompānija ir lēto aviolīniju atbalstītāji un Ryanair sniegtās iespējas vienkārši baudām, jo tās mums ļauj visiem ceļot kopā un to, ka Monarch šogad ir saņēmis British Travel Awards gada lidsabiedrības titulu (travelnews.lv, 21.nov.2007 raksts), šī kompānija mūs pārsteidza. Bijām lasījuši ne pārāk labas atsauksmes, bet pieraduši pie interneta atsauksmju negācijām tās filtrējām diezgan skeptiski, tomēr liela daļa tur rakstītā izrādījās patiesība.
1) Kavēšanās. Izlidošana no Getvikas lidostas notika ar stundu kavēšanos, kas gan iespējams bija lidostas vainas dēļ, bet tā kā tālākos plānus tas neietekmēja, arī maz uztrauca. Savukārt neizprotamā stundas kavēšanās Male lidostā ar argumentu, ka laiks ir slikts un visi nav uzspējuši ierasties laikus, mūs pamatīgi nervozēja. Visi lidmašīnā sakāpuši laikus un notiek gaidīšanas svētki, bet mums Londonā ar trīs stundu handikapu lidmašīna uz Dublinu. Interesanti cik tālu ir jābūt atolam, lai no tā kavētos 3 stundas?
2) Serviss. Tāpat kā Ryanair liela daļa pakalpojumu ir par maksu, tomēr tas notiek reizes 3 lēnāk nekā īru lētajā lidsabiedrībā. Vēl vairāk – stundas kavēšanās, automātiski par stundu novirza arī ēdināšanu. Cilvēki kā negudri metas virsū maksas „snack” sīkpakām un dzērieniem, tā vien liekas, ka šī kavēšanās tika organizēta mērķi palielināt pieprasījumu, jo pēdējo pusstundu lidmašīnā neviens jauns pasažieris neiekāpa.
3) Neizprotama ažiotāža ar sēdvietām. Pavecāka stjuarte ar Burkā kundzes („Smalkais stils”) cienīgu anglisku izrunu un skatienu, kaut ko dzīvi diskutē ar tālāk sēdošiem, tad pienāk arī pie mums, taujājot pēc iesēšanās kartēm. Ar patiesu izbrīnu, rūpestu un nedaudz pārmetošu skatienu mēģina mums iestāstīt, ka trūkstot vietas un Andrieva vieta (piebildīsim, ka atšķirībā no, piemēram, Singapure AirLines mazajiem nav paredzēta pie sienas piestiprināma guļamvieta) iespējams būs jāatdod, kādam kam tās trūkst, savāc iesēšanās talonus un pazūd. Tā arī ceļā neredzēju nevienu kājās stāvētāju un nesaprotu, kā viņa iedomājās 15 mēnešus vecu mazuli 10,5 stundas turēt klēpī ekonomiskās klases šaurībā, lieki piebilst, ka nekādus paskaidrojumus nesaņēmām.
Lai nu kā, ja viens no argumentiem ceļojuma kopējo izmaksu samazināšanā bija tieši Monarch izmantošana, tad OK, vismaz turp lidojums bija normas robežās, bet atpakaļceļš iespējams subjektīvi likās grūtāks, jo pašam bija ap 38 grādu temperatūra.
Vai tiešām tas jau viss?
Viena nedēļa šajā paradīzes nostūrī ir laiks, kas bija gana garš un nebija par īsu, tieši laikā, lai iepazītu salu un tās apkārtnes rifu burvību, pietiekoši, lai vēlme atgriezties drūmajā Latvijas ziemā būtu gana liela. Viennozīmīgi zemūdens pasaule Maldivās ir lieliska, zivis nav tik lutinātas kā Ēģiptē un tas nozīmē, ka tās neuzmācas, nekļūst apgrūtinošas.
Izvēloties šo Biyadhoo salas dabas nostūri nevis Hilton 5 zvaigžņu viesnīcu, atpūsties ir vienkāršāk un bez uzspiestiem noteikumiem, lai arī te restorāns nav ar zemūdens zāli, no kuras griestiem zivis noraugās, kā jūs apēdat viņu ciltsmāsas, toties tajā var ierasties basām kājām.
Ja mērķis ir atslēgties no visa un sauļoties, sauļoties, sauļoties, tad Maldivija ir īstā vieta. Ideāla vieta medusmēnesim, kad hormonu, jūtu ķīmiju un visu citu fizioloģisku procesu pārņemtām smadzenēm eksistē tikai Tava otrā pusīte, ne velti daudzās viesnīcās pat pastāv noteikumi, ka bērnus līdz pilngadības vecumam tās neuzņem. Savukārt divvientulības brīvdienas iespējams pavadīt, piemēram, uz jahtas, kas jūsu vien rīcībā noenkurota pilnībā neapdzīvotā salā.
Lai arī stāstā par salām parasti iepinas salīdzinājums, ka Bali tomēr labāk - okeāns tas pats, pludmales, ja nedzīvo geto tipa Nusa Dua, nav tik perfektas kā te, toties vairāk ko redzēt un izbaudīt, cilvēki atvērtāki, bet jebkurā gadījumā, ikviena ceļojuma pieredze ir tā vērta, lai to apgūtu.
Kā jebkurā vietā mums paliek kaut kas neuzspēts, kaut kas nepaveikts, te tas noteikti ir lielais sikspārnis, kas brīžiem pārlidoja no salas uz salu un rajas, kuras tā arī neizdevās notvert fotoaparāta objektīvā.
Kurp tālāk? Patiesībā jau vienalga, galvenais, lai tas būtu Mūsu ceļš!
