Ar piedzīvoto Andu kalnos (Kordiljeros) Travelnews.lv lasītājus iepazīstina Hardijs Madzulis, Relaks Tūre vadītājs. Ceļojuma iespaidi tiks publicēti vairākās daļās, tāpēc lūdzu, sekojiet līdzi!!!
Vai kādreiz ģeogrāfijas stundās spēju iedomāties, ka redzēšu Andu kalnus? Un kur nu vēl piedalīties pirmajā pārgājienā ar zirgiem pa Andu kalniem astoņu dienu garumā!
Tagad tas ir noticis – atrodos Čīlē, 500 kilometri uz dienvidiem no Santjago, kur no Chilena pilsētas pagriezāmies uz austrumiem, Andu kalnu virzienā lai veiktu 80 kilometrus pa līkumotiem ceļiem un nonāktu Andu kalnu pakājē, lai sāktu pārgājienu. Sirdī valda satraukums un neziņa – kā būs un kāda būs iepazīšanās ar zirgu, es taču nekad neesmu nopietni jājis zirga mugurā! Tās pāris reizes Argentīnā gaučo svētkos nevar uzskatīt par pietiekamām.
Pirmā iepazīšanās ar ceļabiedriem – Alberto un Marcelino no Spānijas un Marcelu, Makarenu no Čīles. Sarunvaloda – spāņu. Čilenā, 1. februārī satiekam Danielu, idejas autoru, kurš jau 5 gadu garumā veidojis šo maršrutu pa Andu kalniem, lai 2. februārī to atklātu un sāktu iepazīstināt ar to pasauli .
Pārsteigums jau 1. februāra vakarā, kad viesnīcā pirms ceļojuma katram ir uzšūts speciāls jātnieka tērps – bikses un jaka, siltā jaka ar aitas oderi, ūdensnecaurlaidīgas bikses, īpaši jātnieku aizsargi kājām, lieliska ādas cepure. Uz visām šīm lietām ir iešūts katra dalībnieka vārds un tās rotā firmas zīmols – „Cordillera aventura”, kur pakavā iekļauti Andu kalnu grēda un zirga siluets.
1. diena - 2.februāris, trešdiena
Galvenais ir uzdrīkstēties!
Ar džipu vēl 4 stundas braucam līdz El Roble (Ozoli) apdzīvotam miestam, un esam jau Andu kalnu ielejā. Jā, visapkārt šo vietu jau ieskauj Andu kalni. Te katram ir sagatavotas 2 ceļasomas – viena ar ceļojuma laikā nepieciešamiem tualetes piederumiem, otra ar dažādām sausām uzkodām, maizi, žāvētu gaļu un citiem gardumiem. Pirms pirmā pārgājiena apsēdos uz sola un nolēmu mierīgi iestiprināties, izklāju savu ēdamo kurš vēl bija ietīts iesaiņojumā, nolauzu pusi no maizes un otru pusi noliku uz soliņa. Zibens ātrumā no mugurpuses viens no vietējiem apmetnes suņiem to paķēra un aizskrēja. Nodomāju, ka laikam sākušies džungļu likumi... Turpmāk gan nekas tāds vairs neatkārtojās, arī pats biju uzmanīgāks.
Mans zirgs, vārdā Baija, ir skaistā brūngani zeltītā krāsā. Sākumā mani mulsināja zirga noskumušās acis, bet tad aplūkojot pārējo zirgu acis, sapratu ka tāds ir zirga skatiens. Atšķirībā no suņiem un cilvēkiem zirgi nemāk smaidīt. Es speciāli sāku salīdzinājumu ar suņiem, jo nez kāpēc Latvijā saka ka suns ir cilvēka draugs, bet Argentīnā, ka cilvēks ir suņa draugs...
Dodamies ceļā. Mēs esam seši un Čalo – pavadonis ar 2 zirgiem. Otrs zirgs kurš bija rezervē jāja pavadā ar Čalo, bet kad ceļš kļuva šaurs, tad tas tika palaists vaļā un viņš vienkārši sekoja mūsu karavānai, meklēdams sev labāko vietu.
Pirmajā dienā veicam apmēram 18 kilometru. To var noteikt pēc ceļā pavadītā laika - 7 stundas. Vidējais ātrums ir 3 kilometri stundā, un ja pieskaita atpūtas pauzes, tad tā apmēram arī sanāk. Es jāju pēdējais, pirms manis Makarena, mēs ceļamies pa klinšainu nogāzi aizvien augstāk, un ar katru pakava skaņu paveroties atpakaļ skats uz Ozolu ieleju un apkārtnes plašumiem paliek arvien iespaidīgāks.
Pēkšņi Makarenas zirgs paceļas uz pakaļkājām, un Makarena nokrīt no zirga. Baidos iebļauties, lai pievērstu pārējo uzmanību, jo ja nu sabaidu savu zirgu? Iztiekam ar izbīli, kaut arī roka Makarenai ir nedaudz noberzta. Kaut arī ārā ir 25 ºc, tomēr nolemju uzvilkt savu džinsu auduma tiko kā dāvāto jātnieka jaku, lai katram gadījumam sevi pasargātu. Kā izrādījās, Makarena bija zirgu aiz pavadām rāvusi pie sevis, un šādos gadījumos zirgs paceļās uz pakaļkājām. Gadījumā, ja dzīvnieks veic straujāku kustību, ar rokām ir jāpiekļaujas pie zirga kakla un kājas sedlos jāstiep katra uz savu pusi, tādējādi saglabājot līdzsvaru. Šāda iemaņa arī lieti noder, ja zirgs vēlas kādu ceļa posmu veikt ātrākā riskī.
Par visu ir pārdomāts līdz pēdējam sīkumam, lai mēs justos komfortabli zirga mugurā – katram blašķis ar dzeramo, kurš ielikts speciālā siltumizolācijas materiālā un ar karabīni piekabināts pie sedlu cilpas, pretsaules krēms, uz galvas piestiprināma spuldzīte, kura darbojas 5 dažādos režīmos, sausajā ēdienā dažādas delikateses, medus šokolāde un riekstu pulveris enerģijai.
Šķērsojam kalnu upes un gravas, mežus un ielejas. Mežos galvenokārt ir ozoli, kaut arī tie stipri atšķiras no mūsu ozoliem – lapas ir mazas un nav mūsu izpratnē raksturīgā lapu forma. Ar nelielām pieturām ap 19.30 ierodamies apmetnē, kur mūs jau sagaida ugunskurs, katram sava telts, lielā pavāra telts - virtuve un tikpat liela telts – restorāns, kurā vakarēšana ir vienkārši lieliska. Ieraugot telti – restorānu, uzreiz rodas doma tādu iekārtot arī Ogrē – piekarināt pie griestiem lampas, sarūpēt saliekamos galdus, krēslus un baudīt Latvijas vasaras vakaru pie mammas Dabas. Pirms vakariņām lielisks ir tradicionālais Čīles aperetīvs - pisco sauer. Nekas labāks nevar būt pēc pirmajā dienā veiktā ceļojuma. Atraisās valodas un apkārtne liekas vēl romantiskāka! Apmetne paslēpusies nelielajā, bet dziļajā Chureo ielejā, kuru no trim pusēm ieskauj pamatīgas Andu kalnu grēdas, un saulei rietot Tu vari vērot, kā ēna staruji pārņem klints sienu. Tepat blakus čalo kalnu upe, kuras ūdens ir kristāltīrs un ledaini dzestrs. Sākumā likās jocīgi, ka kur vien paveries, visapkārt pie katra krūma piesieti zirgi un mullas. Te ganījās ne tikai mūsu, bet arī apmetnes ierīkotāju zirgi. Tagad tie visi mielojās ar kila krūma lapām. Tā zirgiem gandrīz kā delikatese. Līdz ar to arī skaņa – klusa čalošana no zaru laušanas ir tikpat relaksējošas kā putnu dziesmas!
Vakars paliek vēsāks, bet lieliskais ekipējums katrā brīdī dod iespēju izvēlēties pareizo apģērbu un tāpēc jūtamies labi. Dzerot matē tēju pie ugunskura sāku iepazīties ar ceļabiedriem. Neapšaubāmi lielākais runātājs ir Marcelino no Vigo pilsētas Spānijā, Galīcijas reģiona. Viņa jāšanas pieredze pa Pasauli mērojama jau 20 gados. Tiekam aicināti uz telti – restorānu, kur uzklāts skaists galds un pie vakariņām klāt izcili Čīles sarkanvīni. Pēc vakariņām izvēle ir provocējoša – viskijs, tequila, rums, džins, šnabis, carolines, araucano un citi liķieri. Izvēlos araucano ar ledu, to iesaka vietējie, tas esot labs kuņģa darbībai un nomierina nervu sistēmu...
Turpinājums sekos!
