Ar piedzīvoto Andu kalnos (Kordiljeros) Travelnews.lv lasītājus iepazīstina Hardijs Madzulis, Relaks Tūre vadītājs. Ceļojuma iespaidi tiks publicēti vairākās daļās, tāpēc lūdzu, sekojiet līdzi!!!
3.diena - 4.februāris, piektdiena.
Pasaule To vēl nav redzējusi
Dodamies ceļā pirms deviņiem no rīta. Ap pusdienām atgriežamies Ozolu ielejā, no kurienes sākām savu ceļojumu. Jājām pa citu ceļu, jo šo pašu posmu veicam stipri ātrāk. Tiesa, arī pieturvietas nebija tik garas un to bija mazāk. Tikai tagad ieraugam, ka tepat aiz plašās Ozolu ielejas draudīgi paceļas aktīvais Chilean vulkāns, kura konuss ir klāts ar sniegu, un kurš pedējo reizi savas aktivitātes izrādīja 2009. gada februārī, kad Čīlē bija stipra zemestrīce.
Neliela atelpa, un sākam savu lielāko šī ceļojuma odiseju – 9 stundas ceļā. Visvairāk mani pārsteidza Dabas dekorāciju maiņa – tūkstošgadīgs mežs, kur starp 40 metriem augstiem ozoliem (salīdzinu ar savu Ogres lapegli 36 m) atdusas jau paklupušie sudraboti sirmie koku stumbri. Saules staru mirdzums padara tos tēlainus un šķiet, ka Tu jāj pa pasaku mežu, kādu esi redzējis bilžu grāmatās.
|
|
Ik pa brīdim mutuļo kāda kalnu upe, pie kuras zirgi apstājas, lai padzertos un atjaunotu savus spēkus. Pusdienas pauzē Marcelino zirgs trīs reizes apgūlās. Starp citu, zirgi guļ stāvus, tikai ik pa brīdim nedaudz kriksī paceļot vienu kāju, tādējādi to atpūtinot. |
Ceļa turpinājumā ieraugam jau apdzisuša vulkāna siluetu, kuram neatlaidīgi tuvojamies. Tā konuss atgādina Vezuva vulkānu. Paceļoties arvien augstāk mainās flora, tā kļūst nabadzīgāka, bet skati – vēl iespaidīgāki! Nonākam pustuksnesī. Viena no pustuksneša pazīmēm, ka zāle aug kušķiem, nevis paklājveidīgi. Esam 2500 m.virs jūras līmeņa, šajā vietā, kad rietošās saules stari izgaismo krāsainās klintis, bet zem zirga pakaviem ir melna lava, kad tālumā redzi Argentīnas virsotnes, bet vulkāna konuss ir draudīgi Tev pietuvojies, kad ik pa brīdim kādam kalnu strautam apkārt parādās zaļa oāzes saliņa, vēlreiz apliecinot zināmo patiesību, ka ūdenī ir dzīvības spēks, Tev liekas, ka Pasaule kaut ko tādu vēl nav redzējusi. Es nerunāju par bildēm vai ainavām, bet gan par tām emocijām, kuras tu jūti atrodoties uz zirga, un redzot tālu pirms un aiz sevis jātniekus platmalēs, kuri dodas atklāt, ieraudzīt...
Šeit romantisms nepazīst robežas, jo viņam šeit tās vienkārši nav, tā izzūd. Nonākot pie stāvas, akmeņainas klinšu kraujas, pirmajā brīdī nesapratu, kā zirgs nokāps lejā, bet veidojot zig – zag cilpas, mēs pēc brīža jau esam Karsto ūdeņu ielejā. Tā atgādina milzīgu futbola laukumu, kura tribīnēs (domā kalnu nogāzes) varētu ierīkot lielāko Pasaules stadionu.
|
Pārsteidzošs skats, un Tu saproti, ka viss notiekošais ir Dialogs – ar zirgu, ar Dabu, ar ceļabiedriem un pašam ar sevi. |
|
Šajā ceļojumā cilvēks ir dialogā ar sevi, ar savām izjūtām, emocijām, iespaidiem, ar pārdomām un savu brīvību.
Un tā, Pasaules lielākā stadiona pakājē izvietojusies mūsu otrā apmetne, kurā atkal pavadīsim divas naktis. Viss kā iepriekš – ugunskurs, restorāns un virtuve, tikai pilnīgi cita vide un cits personāls: šefpavārs, viņa palīgs, apmetnes komandants un citi arriero – tā šeit Kordiljeros (Andos) sauc zirgu ganus. Šeit mūs sagaida B komanda, bet pirmās apmetnes vīri (A komanda) jau ir devusies ar visu ekipējumu uz nākošās apmetnes vietu, kura ir jāizveido, lai pēc pāris dienām atkal mūs sagaidītu.
Nekad neaizmirsīšu šīs nakts ugunskuru. Nekad vēl liesmas nebija nesušas tādu mieru, labsajūtu. Es biju redzējis tādu ugunskuru filmās, bet nekad nebiju tā sajutis uguns mieru, kura liesmas atklāja arriero mierīgo seju vaibstus, kādi var būt laikam tikai kalnu iedzīvotājiem vai tiem, kuri dzīvo tālu no 21. gadsimta civilizācijas. Dzerot matē tēju viņi klusējot vēroja liesmas un ik pa brīdim arī mūs. Tie paši kovboji, tikai šeit - arriero, savukārt Argentīnā tie ir gaučo /gaucho/.
|
|
|
Pavisam blakus apmetnei saplūst aukstā un karstā ūdens strauti. Aukstais ir tiko kā atbrīvojies no ledāja, no sasaluma, un steidz nest savu dzīvības spēku. Arī karstie zemes dzīļu ūdeņi ir sameklējuši savu ceļu līdz Zemes virsmai, izlauzušies līdz saules gaismai un tagad kūpēdami dalās ar savu siltumu. Un te, Karsto ūdeņu ielejā abi šie strauti ir satikušies! Viņus vēroju, domāju un aizdomājos... viņi saplūst kopā kā divas stihijas – ledus un uguns, kā sarunājuši tikties tieši šeit. Teltī miegs ir pasakains, strautu čalošana gluži kā šūpuļdziesma mani ieaijā un varbūt tāpēc naktī redzu skaistus sapņus 2500 metru augstumā. Arī šo vietu Daba nav apdalījusi neskatoties uz nabadzīgo augu valsti.
Vairāk informācijas: www.relaksture.lv
Ceļojuma pirmo daļu lasiet šeit!
Ceļojuma otro daļu lasiet šeit!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
