Autors: Daiga Bazule
Avots: BalticTravelnews.com
Raksta pirmo daļu meklē šeit, bet otro - šeit.
Otrā brauciena rīkošanā neņēmām vērā teicienu "nekad pēdējo brīdi neatliec uz pēdējo". Proti, mums izdevās izīrēt Peugeot 307 kabrioletu par lielisku cenu, proti, par 70 eiro diennaktī. Lai izīrētu auto, netika prasīta ne drošības nauda, ne vecums, vienīgais noteikums - esiet uzmanīgi. Krēta un kabriolets ir radīti viens otram.... Šīs izjūtas novēlu katram - iestājoties tumsai, braukt no Aijosnikolajas uz Elundu un vērot satriecošo skatu - izgaismotu pilsētu kalna pakājē un ūdeni, kurā atspīd viesnīcu gaismas. Lūk, tāda ir brīvības sajūta..
Reklāma
Agri no rīta devāmies skatīties, kā saule lec no jūras (pretēji Latvijai, kur saule riet jūrā) un ceļas augstāk par kalniem. Iebraucot Elundā, redzējām sauli parādamies pie apvāršņa, tad braucām augstāk kalnā. Šķiet, ka ceļamies augstāk pie debesīm kopā ar sauli, mēs braucam augšā kalnā, un saule lec kopā ar mums - naudā nenovērtējamas sajūtas. Iemaldījāmies kādā nabadzīgā Krētas ciematā. Lūk, tā ir īstā Krēta. Vietas nosaukums - Vrouchas. Ciemats ar šaurām ieliņām, baltām mājām, kas izskatās gluži kā pamestas, šur tur redzams kāds auto vai ēzelītis. Agrā rītā pie namu durvīm sēž vecie grieķi, tērpušies raksturīgi melnajās drēbēs. Braucam vēl augstāk kalnos, tāds miers tur augšā - tūristu neskartā Krēta.
Atpakaļceļā sastapām kādu tantiņu - stopētāju. Acīmredzot viņa steidzās uz dievkalpojumu. Otrā dienā sekoja pilnīgs atpūtas brauciens, kur acis rāda - vējš matos un jūra blakus.
Trešais brauciens. Rīts iesākās ar frapes baudīšanu (grieķiem raksturīgā aukstā kafija ar ledu). Izbraucam cauri Neapoli, tāda nomāktības sajūta pārņēma tur atrodoties. Vieta klusa, pelēka un šķietami aizmirsta. Ceļš mūs ved uz Lasiti zemieni, kas ir lielākā zemiene Krētā. Vieta slavena ar daudzajām vējdzirnavām, kas attēlotas gandrīz uz katra suvenīra šajā reģionā, kā arī ar daudzajām alām. Ceļš apmēram 1,5 stundu garš. Serpentīni, serpentīni.. Ceļš vientuļš, kalni vien... Piestājām kādā nomaļā ēstuvītē un nopirkām ūdeni un mājās ražotu olīveļļu minerālūdens Ioli pudelē. Te arī ēzelītis gaida savus nākamos klientus. Grieķiem raksturīgie zilie krēsli, bet galdiņi atrodas ar skatu uz kalniem.
Braucam tālāk. Vairākās ceļa malās grieķu onkulīši, rokas plātot, reklamē savas olīveļļas. Pamanām vējdzirnavas, tātad esam Lasiti. Šeit sajūtas divējādas - skaisti, tomēr tāda vientulības un pamestības sajūta.
Pirmais apskates objekts - Zeva ala. Saka, ka tur pats Zevs esot piedzimis. Lai nokļūtu līdz alai jākāpj viena kilometra augstumā, saulīte cepina, ceļš nogurdinošs. Tomēr ātri to pieveicam. Tā kā iepriekš biju bijusi Postoinas alās Slovēnijā, kas ir milzīgas un ļoti, ļoti skaistas, šī nešķita tik iespaidīga. Zeva ala ir maza daļiņa, mazs ieskats no Postoinas alām. Toties mani ceļa biedri bija patīkami pārsteigti un iespaidoti.
Nākamais galamērķis Pirna, vieta, kur redzamas abas salas puses. Tā kā līdzi mums bija navigators, mēģinājām "izšmaukt" pa mazākiem ceļiem, lai ātrāk nokļūtu galamērķī. Meklējām ceļus, ko norādīja navigators. Neveiksmīgi. Nostājām ceļa malā, jautājām kādai sievietei taisnāko ceļu. Mūsu ceļabiedrene bija no Kipras un saprot grieķiski, tāpēc jautāja sievietei pareizo ceļu. Lai gan sieviete mīļi aicināja uz kafiju, tomēr ceļu pateica nepareizi. Vēlāk mums kāds pastāstīja, ka nevar klausīties, ko saka vecie grieķi, jo bieži vien pasaka nepareizi... Vēlreiz paklausām navigatoram, iebraucām milzīgā, aizaugušā laukā, kurā noteikti varētu uzņemt šausmu filmas. Tā tur izskatījās. Dažās vietās zāle līdz auto logiem.
Apnika maldīties, tomēr nācās braukt pa garāko ceļu. Nonācām Pirnā, tomēr nekur neredzējām abas salas puses un abas jūras. Braucam vēl augstāk, kalnā redzama maza, balta baznīciņa. Pēc mirkļa jau tā pati baznīciņa ir zem mums. Beidzot esam sasnieguši cerēto. Jā, te nu var redzēt, ka patiešām esam uz salas, redzamas abas salas puses un abas jūras - labajā pusē Lībijas jūra un lejā Jerapetra, bet kreisajā - Krētas jūra. Vējš gandrīz gāž no kājām nost. Priecīga sajūta. Diemžēl nevar iemūžināt abas salas puses vienā foto.
Domāju, ka nekad nebūtu spējusi iepazīt Krētu nedēļas laikā vai divu. Tas vienkārši nav iespējams. Man tas izdevās trīs mēnešu laikā. Iepazinu divas jūras, gan akmeņainas, gan smilšainas pludmales, neskaitāmus bārus un kafejnīcas. Krētieši ir vienmēr smaidīgi un atsaucīgi. Olīvkoki un Ķīnas rozes šeit aug uz katra stūra, un saule cepina nepārtraukti, trīs mēnešu laikā lietu sagaidīju tikai vienu reizi. Ir dienas, kad Krēta netiek lutināta, pāri drāžas spēcīgs un karsts vējš no Āfrikas puses, arī saule citreiz pārlieku daudz lutina. Apbrīnoju augus, kuri brīvā dabā aug bez apūdeņošanas sistēmām un trako grieķu braukšanas stilu, kā arī grieķu uzskatus par tīrību restorānos un to virtuvēs, smēķē visur un vienmēr. Par spīti visam, man ļoti patika. Braukšu vēl, jo palika tik daudz neapskatītu vietu, ko redzēt un tik daudz neizdzertas frapes... Ceru, ka uzķērāt to Krētas sajūtu!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
