Autors: Lauma Bērziņa
Avots: BalticTravelnews.com/Tourism-review.com
"UNESCO apzīmē senas un vēsturiskas pilsētas, kas pārdzīvojušas karus, zemestrīces un sērgas kā Pasaules mantojumu cilvēcei, bet šīs pilsētas, kas ieguvušas šo statusu, bieži vien kļūst arvien mazāk apdzīvotas un paliek par teatrālām skatuvēm," saka raksta autors Marco D’Eramo. Šīs mantojuma vietas, kurās kādreiz pulsēja dzīvība, pēc viņa teiktā, ir vienveidīgi stendi, kuros tiek pārdota kokvilna, batika, rokassprādzes, pludmales dvieļi un citas dīvainas lietas, ēdieni un uzkodas.
Vecās pilsētas tiek apzīmētas kā Pasaules mantojuma vietas, izejot cauri garai birokrātiskai procedūrai Parīzē. Pēc būtības UNESCO Pasaules mantojuma izveides un darbības mērķis ir saglabāt vēsturiskos piemērus kā objektus, pilsētas un dabas veidojumus nākamajām paaudzēm: iesaldēt, novērst to nolietošanos un laika gaitā radītos bojājumus. Tas nozīmē, ka būtībā tiek apstādināts laiks un pilsētas tiek iekonservētas, aizsargājot tās no turpmākām pārmaiņām.
Reklāma
Protams, daži objekti ir jāaizsargā, bet, ja 450. gadā p.m.ē. Akropole Atēnās būtu aizsargāta un saglabāta tāda, kāda tā bija, tad tādi objekti kā Partenons varētu būt nebijuši. Ja Roma būtu bijusi aizsargāta kā pilsēta 16./17. gadsimtā, tad pasaulei būtu ticis atņemts apburošais baroka popūrijs, antīkums un manierisms, ko šī pilsēta radīja. Ja Parīze būtu bijusi pasludināta kā mantojuma vieta, mēs jau sen būtu aizmirsuši Beaubourg rajonu.
Tieši tāpēc ir svarīgi, ka tiek saglabāts līdzsvars starp jaunu objektu būvniecību un veco saglabāšanu. Cilvēki viennozīmīgi ir sajūsmināti par dzīvošanu pilsētās, kurās ir muzeji un arhitektūras brīnumi un nav mauzoleji. Marco D’Eramo, kurš apmeklēja San Gimignano apmēram pēc 30 gadiem, uzsvēra, ka viņš nevarēja atrast pat vienu miesnieku, dārzeņu tirgotāju vai maiznieku pilsētas mūros. Tas, pēc viņa domām, ir tādēļ, ka cilvēki vairs nedzīvo pilsētas centros, bet ārpus vecās pilsētas robežām – priekšpilsētās. Viņš arī norādīja, ka, jo pilsēta ir mazāka, jo ātrāk tā tiek šādā veidā izskausta, pasludinot to par Pasaules mantojuma sastāvdaļu.
Tas nav raksturīgi Itālijai vien. Lūenphabānai Laosā bija gandrīz tāda pati pieredze. Vēsturiskais centrs, Lūenphabānas provinces galvaspilsēta, šobrīd ir tūristu lamatas līdz ar visu ēku pārtapšanu par restorāniem un viesnīcām ar ieliņām, kas pilnas ar identiskiem tirdziņu stendiem kā visā pasaulē, kur tiek pārdotas vecas kaklarotas, ādas jostas un auduma maisiņi. Ja vēlaties uzzināt, kur un kā dzīvo laosieši, jums būs jāizbrauc vismaz dažus kilometrus ārpus pilsētas centra.
Pēc Pasaules mantojuma konvencijas, kas pieņemta UNESCO galvenajā konferencē 1972. gadā, 190 valstis ir pieņēmušas ideju saglabāt dažas vēsturiskās pilsētas kā Pasaules mantojuma vietas līdz 2014. gadam. Pasaules mantojuma komiteja, kas izveidota 1976. gadā, identificēja pirmo mantojuma vietu 1978. gadā. Kopš šī brīža līdz 2014. gadam ap 981 vietām 160 valstīs visā pasaulē ir pasludinātas par Pasaules mantojuma vietām – 38 parastās, kā arī 10 ārkārtas sesijās. Tās ietver 759 kultūras objektus, 193 dabas objektus un 29 jaukta tipa vietas.
Starp kultūras mantojuma vietām (visa pilsēta, pilsētas daļa, tikai rajons vai rajons ar vēsturisko centru), šeit ir 254 pilsētas un 138 no tām atrodas Eiropā. Turklāt 50 procenti no pilsētām Eiropā atrodas tikai četrās valstīs: Itālijā – 29 (ieskaitot Vatikāna pilsētu un Sanmarīno), Spānijā – 17, Francijā un Vācijā – katrā pa 11, Itālija lepojas ar vislielāko blīvumu pasaules mantojuma vietu vidū.
Kamēr aizvien vairāk un vairāk vietu tiek pasludinātas par Pasaules mantojuma vietām, aizvien vairāk un vairāk reģionu, pilsētu un mazpilsētu gaida savu kārtu, lai iegūtu unikālās saglabāšanas iespējas. Padomnieki, mēri un tūrisma biroji cenšas iegūt šo kāroto statusu attiecībā uz reģioniem, pilsētām un mazpilsētām, neapzinoties no tā izrietošās sekas. Nepieļaujiet savas dārgās pilsētas centra miršanu! Ļaujiet tai dzīvot savu dzīvi!
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
