Tūrisma ziņu portāls Travelnews.lv un tūrisma aģentūra Kaleva Travel laikā no 22.04.2010 līdz 14.05.2010 aicināja portāla lasītājus piedalīties stāstu konkursā „Mana pirmā ārzemju ceļojumu pieredze 90. gadu sākumā”. Līdz 14.05.2010 konkursam bija jāiesūta savs deviņdesmito gadu ceļojuma stāstu. Balvā - ietilpīgie ceļojuma koferi un aksesuāri no Kaleva Travel. Apsveicam uzvarētājus - Juri Dz., Airu A. un Lindu L.! Par balvu saņemšanu ar katru no uzvarētājiem sazināsimies individuāli!
Paldies visiem konkursa dalībniekiem!
Reklāma
Pirmo vietu un lielu ceļojumu koferi iegūst Juris Dz.!
Gadi skrien
Cilvēces evolūcija turpina savu ceļu, bet nemaz tik tālie deviņdesmitie gadi jau ir vēsture, kuru atceroties, dažkārt gribas pasmaidīt par sevi un savu toreizējo naivumu.
Gadījās tā, ka agrīno kultūras sakaru dibināšanas rezultātā mūsu jauno brīvvalsti apmeklēja koris no Zviedrijas. Mūsu korim bija lemts izklaidēt ciemiņus un nu mēs centāmies ko mācēdami. Gādājām deficītās žāvētās vistas, griezām rasolu un sējām sieru, bet ciemiņi visu to pat nepagaršoja, dzēra tik šņabi, šampi un bija gana lustīgi. Galu galā notika arī tas, uz ko klusībā cerējām, proti, mūs uzaicināja uz pretvizīti un jau pēc pāris mēnešiem mēs krāmējām ceļa somas, gādājām goda drānas un suvenīršņabjus, lai varētu pārstāvēt savu valsti tā pa smuko.
Un nebija jau tik viegli no attīstīta sociālisma iekāpt attīstītajā kapitālismā. Viss kā labi audzinātai jaunuvei pēc kāzām mums bija pirmoreiz. Pirmoreiz braucām ar kuģi, pirmoreiz iepirkāmies Tax Free veikalā. Pirmoreiz braucām ar tik glaunu autobusu, kurā pirmoreiz ieraudzījām mobilo telefonu, kas likās augstākais fantastikas sasniegums, it sevišķi pēc tam, kad šoferītis iedeva to paturēt rokā un piezvanīt uz mājām, tā pārbiedējot mājiniekus, kuri nevarēja saprast, kā var runāt no ejoša autobusa. Ar to kapitālistiskie brīnumi nebeidzās. Nonākot galapunktā, mūs, dažus nepīpētājus, izvietoja jaunajā firmas IKEA viesnīcas vienvietīgajos numuros, bet dūmotājiem tika vecā viesnīca, kas ar bija gana glauna. Iegājis savā numuriņā, apstulbu no smukuma, kāds valdīja visapkārt. Gleznas pie sienām, gulta–aerodroms, dīvāns ciemiņiem un viss vienos tepiķos. Tādi sīkumi kā televizors, kurš rādīja, un stāvlampa, kura dega, vairs neizraisīja izbrīnu pēc tam, kad ieraudzīju to, ko pat Pelnrušķīte droši neredzēja, viesodamās karaļa pilī. Tas bija sanitārais mezgls, kurā pirmajā brīdī biju gatavs pavadīt atlikušo mūža daļu. Jā, tas ir šoks cilvēkam, kas ir redzējis Jelgavas stacijas tualeti. Tagad jāatzīstas, ka liela daļa ceļojuma fotogrāfiju tika uzņemtas dažādās tualetēs, kuru vidū izcēlās operas tualete, kura ar savu greznumu, plašumu un tīrību varētu kalpot pie mums kā laulību ceremoniju pils. Par visu redzēto un izjusto tik īsā stāstiņā nepateiksi, vienīgi piebildīšu, ka redzējām, ka cilvēks var dzīvot labāk, un tas jau nav maz.
Tā nu gadi ir pagājuši, trūdošais kapitālisms ir iesūcis sevī arī mūs un neviens lielveikalā nestāv ar atvērtu muti, vērojot, kā automāts griež šķēlēs šķiņķa kluci, un nopirkt sev jaunu mobilo telefonu ir tikpat vienkārši, kā aizbraukt uz Āfriku vai arī kā kļūt par bezdarbnieku.
Otro vietu un veicināšanas balvu - vintage stila rokassomiņu - iegūst Aira A.!
Lielbritānija, 09.-27.09.1990
Mans neaizmirstamais ceļojums kļuva iespējams, kad saņēmu no tēva brālēna ielūgumu paciemoties pie viņiem Anglijā. Vispirms šo ielūgumu vajadzēja pārtulkot latviski. Tad varēju kārtot ārzemju pasi – tā nudien bija ļoti glīta, izsniedza to, ja nemaldos, milicijā. Ar gatavo pasi jau varēju kārtot visas nepieciešamās ārzemju vīzas, to izdarīja tolaik ļoti pazīstamā firma Auseklītis. Atceros, man patika Vācijas Federatīvās Republikas vīza - tāds glīts ērglis uzlīmē. Ar tādu “bagāžu” devos uz Intūrista biļešu kasēm un pasūtīju biļeti turp un atpakaļ uz Londonu. Brauciens notika ar vilcienu un izmaksāja 280 rubļus. Pēc dažām dienām dabūju zināt precīzu izbraukšanas dienu un biļeti nopirku. Tā bija pabiezas grāmatiņas izskatā (kā kādreiz aviobiļetes). Un tad sekoja viens no galvenajiem „pasākumiem” – bija nepieciešams samainīt ārzemju valūtu. Lielbritānijai atļautais limits bija 200 GBP, tas padomju naudā bija 2000 rubļi. Apmēram nedēļu pirms izbraukšanas aizņēmu rindu Vecrīgā pie Valsts bankas, atceros, vēl paziņa palīdzēja atzīmēties, jo es Rīgā nedzīvoju. Līdz aizbraukšanai bija palikušas divas dienas, kad pienāca mana diena rindā. Iegāju bankas telpās, tur tādu gaidītāju bija daudz, katram izsniedza numuru. Līdz bankas darba laika beigām bija palikusi pusstunda, kad mani beidzot izsauca, un manās rokās nočaukstēja ar karalienes Elizabetes attēlu greznotās banknotes.
Ceļojums varēja sākties!
Ar vilcienu braucu līdz Viļņai, tur bija diena brīva, vakarā jāpārsēžas vilcienā uz Berlīni! Iepazinos ar kupejas ceļabiedriem, spriedām, ko un kā muitnieki un robežsargi pārbaudīs. Vienu izkratīja pamatīgi, pat valūtu pārskaitīja. Otram ceļabiedram (tagad Latvijā ievērojamam ārstam) atņēma muitā gleznu, ko veda kolēģim uz ārstu kongresu Ķelnē. Man palaimējās, viss bija kārtībā. Izbraucot ārpus PSRS, pa nakti, atceros, vagonam mainīja ritošo daļu (vagonu pacēla uz augšu), jo citur pasaulē bija savādāks sliežu ceļu platums. Berlīnē mūsu visu ceļi šķīrās, katrs devās uz citu pusi. Mans turpmākais ceļš veda uz Ķelni. Vairākas reizes gāju uz info biroju un vaicāju, no kura perona un cikos mans vilciens atiet. Darīšana bija sarežģīta – vajadzēja iekāpt vienā vagonā, nobraukt dažas pieturas, tad izkāpt un, kamēr vilciens vienā stacijā stāv, paspēt aizskriet (ar visu savu bagāžu, protams) uz citu vagonu, kas būs pieāķēts un dosies uz manu nākamo galamērķi - Ostendi Beļģijā. Brauciens bija pa nakti, manā kupejā –tālās Sudānas iedzīvotājs. Graužu līdzpaņemtos pēdējos speķa pīrādziņus un jūtos diezgan tramīgi, bet beigās pat krieviski parunājāmies un viņš no pavadones dabūja man segu un spilvenu. Tālāk devos uz prāmi, lai brauktu pāri Lamanšam uz Duvru. Bija jau vakarpuse un mana ceļojuma trešā diena, kad izkāpu Anglijas krastā. Tur sekoja pasu kontrole. Īsti nevarēju saprast, kur iet. Ieraugot manu sarkano pasi, no vienas rindas mani izmeta, tad blakus gadījās viens indietis no Bombejas, kas, redzot, ka man grūti klājas, palīdzēja aizpildīt imigrācijas deklarāciju. Tad imigrācijas ierēdņi man ilgi un gari prasīja, vai es netaisos tur strādāt, ko es daru, kāda ir mana profesija, kur es dzīvošu, kā sauc to cilvēku, kas par mani atbildēs laikā, kad šeit esmu. Atbildēju vāciski, mani apmēram saprata. Beidzot biju ar to visu galā. Izgāju uz perona. Mans labais palīgs indietis norāda uz perona bistro – ka tur varētu iedzert kafiju. Kāda laime! Beidzot laba kafija, cena pēc valūtas kursa gan iznāk zvērīgā - 1 GBP ir 10 rubļi, bet Rīgā kafija tolaik maksāja kaut kādas kapeikas. Tā nu lielā laimē dzeru kafiju par apmēram 5 rubļiem, kad mans indietis rāda - vilciens ir padots, būtu laiks iet. Bet es taču nevaru atstāt tik dārgu kafiju krūzītē, tā nu dzeru, mēli applaucēdama, kamēr tukša ir. Un tad – indietis mierīgi paņem savu sulas tasi un ar visu iet uz vilcienu… Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar vienreizlietojamajiem traukiem.
Londonā mani sagaidīja.Uz mājvietu Bornmutā braucām ar autobusu – atkal brīnumi par to, ka uz grīdas mīkstais segums, iekšā tualete un vēl vaicā, ko lēdija grib dzert - kafiju, tēju vai sulu.
Viss toruden Anglijā pavadītais laiks bija vienkārši fantastisks un atklājumu pilns.
Starp interesantākajiem –
- gandrīz visi cilvēki smaida, daudzi svešinieki sasveicinās.
- ieejam vienā pasakainā veikalā, kur ir 31 kase, bet pārdevējam pārtikas nodaļā rokā plāns cimds, ar ko paņem sieru (tagad – tātad normāls lielveikals).
- brokastīs man dāvāja tādas jocīgas pārslas no paciņas, vērtēju, ka garšīgas (mūsu parastie kukurūzas cornflakes).
- preces pa 3 vai 4 gb. kopā vai lielāks iepakojums maksā lētāk, nekā atsevišķi pa 1 gb.
- ziemā vedot tomātus no Spānijas un Kanāriju salām (tolaik pie mums kaut kas pilnīgi neiedomājams).
- starp ķieģeļiem, kas pievesti būvei, salikts papīrs! (nevis izbērti kaudzē).
- kūkai apakšpusē ir īstais rīspapīrs, kuru drīkst arī apēst.
- labs kuriozs man atgadījās arī atpakaļceļā – es mēģināju samainīt angļu mārciņas uz vācu markām –bet – metāla monētas. Nekas nesanāca. Kā gan es varēju zināt, ka valūtas sīknaudu nemaina?
Viss bija brīnišķīgi. Atgriezos savā pilsētā un no iespaidiem lidinājos gandrīz virs zemes.
Trešo vietu un veicināšanas balvu - vintage stila rokassomiņu - iegūst Linda L.!
Tā bija 1994. gada vasara, kad es kā vieglatlētikas sporta izcilniece varēju doties kopā ar citiem dažādu Latvijas vasaras sporta jauniešu pārstāvjiem uz „Eiropas Jauniešu Vasaras Olimpiādi”. Braucām ar divstāvīgo autobusu, kas pats pa sevi jau skaitījās kaut kas izcils tiem laikiem (parastajās skolas ekskursijās nācās braukt ar dzelteno „Ikarusu”). Neatceros, cik daudz tieši mēs bijām, bet kopā ar milzīgajām basketbola meitenēm, mēs bijām tieši tik, lai katram pienāktos viena sēdvieta.
Kad braucot pienāca vakars, jutu, ka priekšā sēdošā meitene izlaiž savu sēdeki un rezultātā atrodas man gandrīz vai uzspiedusies uz ceļgaliem. Saprotu, ka nekas cits man neatliek un arī mēģinu izlaist savu sēdekli. Pēc ilgiem pūliņiem, mana neprasmīgā gramstīšanās vainagojas ar panākumiem un sēdeklis no slīpa ir kļuvis par pusguļus stāvokli, kas sniedz klusas cerības uz iespēju pagulēt šai naktī. Jau izvelku segu un laimīga (cik nu laimīga tādos komforta ierobežojošos apstākļos varu būt) liekos uz auss, kad jūtu aizmugurē neapmierinātu knosīšanos. Garajai basketbolistei radušies iebildumi par viņas teritorijas daļēju okupēšanu. Jūtu ka mans sēdeklis tiek visādi bakstīts un stumdīts uz augšu. Jāpiebilst, ka tais laikos biju ļoti kautrīga un kompleksaina tīnīte, kas nemācēja aizstāvēt savas tiesības un mans vienīgais konflita risinājums, ko ikdienā pārsvarā veiksmīgi pielietoju, bija izvairīšanās taktika. Tā arī šoreiz, centos neņemt vērā neapmierinātos purinājumus un purminājumus un izlikos, ka neko nesaprotu un jau guļu. Taču pēc brīža aizmugurē esošajai milzenei izdevās uzsist stiprāk pa manu atzveltni un tās atspere laikam pārtrūka vai kā, taču sekas bija tādas, ka vienā rāvienā atrados 90 grādu lenķī un miegs kā ar roku noņemts (gan burtiskā gan pārnestā nozīmē).
Man tā arī neizdevās atjaunot atzveltnes slīpumu vismaz normālājā ieslīpajā režīmā, kādā tie atrodas ikdienā. Tā vietā es nosēdēju taisna kā pirmās klases paraugskolniece vai kā meitene, kurai pie muguras piestiprināts korigējošais „zirnekliītis” visu nakti un diemžēl arī visas pārējās dienas un naktis līdz sasniedzām Dāniju, skatoties klēpī guļošās meitenes sejā un juzdamās kā pilnāgākā aita un lieki piebilst, ka neaizvēru ne acu.
Par laimi tas neietekmēja manus censones rezultātus sacensībās un mājās atgriezos ar medaļu.
Pārējos konkursam iesniegtos stāstus var izlasīt
šeit.
--------
Populārakie piedāvājumi
.png "Izdota Bauskas novada tūrisma himna Bauskas TIC")
