Autors: Inga Ieviņa
Avots: BalticTravelnews.com
Inga Ieviņa ir aktīva ceļotāja un vēstures cienītāja. Savā Facebook lapā viņa ir padalījusies ar stāstu par Čevera bunkuru apciemojumu, kuru ļauj publicēt arī Travelnews.lv, piebilstot, ka bunkuru strādā 24/7 režīmā, un ir pieejami apmeklētājiem bez ieejas maksas.
Tā nu sagadījies, ka mūsmājās vēsture lielā cieņā, tāpēc, izdzirdot par Čevera bunkura atklāšanu tepat Vandzenes mežos, ne mirkli nešaubījāmies, ka jābrauc obligāti!
Reklāma
Noteikti vienkāršāk ir piebraukt šai vietai no Vandzenes puses, bet mēs braucām caur Laucieni un Nariņciemu, jo “man kā vēsturniecei” reizi gadā jau nu vajag nostāties Pļavu plašumos un no visas sirds “te ir mana dzimteneeeeee…” nodziedāties! Toties kas par dāvanu par šāda ceļa izvēli! Kalni un lejas, lekni un visās krāsās sirdi plosoši labības lauki. Ak tu mīļo augustiņ, es nezināju, ka viens ceļš pa kreisi no ierastā maršruta var šitā likt elpai aizrauties!!! Lai man piedod Piebalgas smukumi, bet manā dzimtenē ir skaistāk, tikai neviens nezina.
Tur gan bij’ tik stāvi un nepārredzami līkumi, ka bij’ bail stāties, lai fotografētu, tāpēc nāksies jums vien man ticēt.
Pavisam neplānoti nonācām arī pie Oktes muižas, kur pirms… gadiem mans vecvecvec…tēvs esot par dārznieku bijis; un sabijis tik labi, ka ticis pats pie savas zemes. Šobrīd gan tur nekā, bet es esmu nolēmusi šo savu senci vainot savā “zaļajā atkarībā”, tāpēc piestāt bija svarīgi.
Un turpat arī mūsu galamērķis - Čevera grupas bunkurs. “Sarkanā meža” cienītājiem būs interesanti, ka tieši Čevers esot bijis Gavara prototips, turklāt aprakstos pie bunkura var atpazīt vairākas seriāla epizodes. Bunkurs gan tapis, domājot par mūsdienu apmeklētāju, bet “īstuma” sajūtu var noķert vienalga.
Starp citu, blakus paliela ugunskura vieta. Uzreiz iedomājos vēstures stundu komplektā ar mūzikas stundu (partizānu dziesmas dažu labu puišeli varētu principā dziedāšanai pievērst) un tehnoloģiju stundu (bunkura būvēšana) - kompetenču izglītība trīs vienā. Bet kāpēc gan viss labais vienmēr skolēniem, es arī gribētu šādā pasākumā…
Kad esam rūpīgi saskaitījuši, kā bunkurā sagulēt 17 cilvēkiem, un iztēlojušies, kā te varētu dzīvot gadiem, dodamies ārā, kur mūs sagaida solīds kungs cienījamos gados un jautā, vai gaismiņa vēl deg - esot atnācis pārbaudīt, jo esot projekta autors… Es tā kā drusku samulstu par, kapus apkopjot, nošmulētajām botām un melnajiem nagiem… Jo satiktais kungs ieradies aplūkot savu lolojumu koši baltā kreklā. Vīrs stāsta par ģimeni, par mammas māsu, kas bija iemīlējusies partizānā, par vēlmi pastāstīt šo stāstu… :”Es tikai gribēju, lai tādi puikas kā viņš (rāda uz manu dēlu) redz un kaut drusku saprot, ko tas nozīmēja… Ja katrs Talsu novada skolēns vismaz reizi šurp atbrauks, es būšu laimīgs!”
Visu mājupceļu mans Ernests sūkstās, ka nav pateicis, ka mēs no Ventspils braucām. “Viņam taču būtu patīkami, ka ne tikai Talsu skolēniem tas ir svarīgi!” Ja nu kāds no Jums pazīst sirmo kungu, pasakiet, lūdzu, ka arī no Ventspils.
P.S. Laucienes autobusu pieturā afiša par “Baltijas ceļu 2021”. Tāda paralēlā realitāte starp īstu drosmi un … Kaut kā saslēdzās.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
