Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/WIkipedia/History.com
Tagadējā Izraēlas un Palestīnas teritorijā vēsturiskās Izraēlas un Jūdas karalistes veidojās jau Dzelzs laikmetā, tomēr šajā reģionā vienmēr notikusi aktīva karadarbība, kas novedusi pie neskaitāmām politiskām izmaiņām. Tomēr tieši 1917.gada 2.novembrī angļu lords Balfūrs nāk klajā ar piedāvājumu veidot jaunu ebreju valsti Palestīnas teritorijā.
Konkrēto Tuvo austrumu reģionu par Palestīnu dēvē jau kopš 5.gadsimta
mūsu ērā un tas atrodams Herodota tekstos, Romas impērijas laikā. Mūsu
ēras sākumā tas ir
oficiāls šī reģiona apzīmējums dokumentos un kartēs. Palestīnas bosaukums
cēlies no filistiešu tautas nosaukuma, kas 13. gadsimtā p.m.ē.
apdzīvoja Vidusjūras dienvidaustrumu piekrasti. Palestīna ir tā sauktā Auglīgā pusmēness rietumu daļa, viens no civilizācijas šūpuļiem. Te atrodas senākā pilsēta pasaulē — Jērika. Reģions ļoti piemērots zemkopībai. Senajos laikos un viduslaikos apgabals bija viens no pasaules tirdzniecības ceļu krustpunktiem, par kura iekarošanu savā starpā cīnījušās visas senās Tuvo Austrumu valstis un krustneši. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka teritorija tikusi apdzīvota jau 1,5 miljonus gadus iepriekš.
Mūsdienās Palestīna sadalīta starp vairākām valstīm: Izraēlu, Jordāniju, Libānu, Sīriju un valstisko veidojumu Palestīnas autonomiju.
Reklāma
Vēsturiski apgabalā vienmēr dzīvojuši daudz ebreju tautības pārstāvju, kuri dažādu karadarbību rezultātā arī bija bēguši uz citām valstīm - galvenokārt Eiropu. No 1516.gada reģionā valdīja Osmaņu impērija, kas pārvaldīja teritoriju līdz pat 1920.gadam, kad tā kapitulēja Pirmajā Pasaules karā. Pēc tam, kad briti bija pārspējuši Osmaņu impēriju, notika impērijas zemju sadale un teritoriju kontrolē pārņēma britu militārā administrācija.
Tomēr impērijas sadalīšanu Eiropas varas jau bija izplānojušas pirms jebkādu līgumu slēgšanas ar Osmaņu impēriju pēc tās sabrukuma. Lielbritānija un Francija uzrakstīja pirmo vienošanos, kur paredzēja impēriju sadalīt savā starpā. Jau minētajā 1917. gada 2.novembrī toreizējais britu ārlietu ministrs Artūrs Balfūrs paziņoja baņķierim Valteram Rotšīldam ka britu valdība atbalsta cionistu plānus par ebreju tautas nacionālās
mītnes izveidi Palestīnā, ar noteikumu, ka nedrīkst tikt darīts nekas
tāds, kas varētu apdraudēt tur esošo kopienu tiesības. Šī deklarācija arī aizsāka Cionisma kustību, lai sekmētu jaunas ebreju valsts izveidošanu Palestīnas apvidū. Par pamatojumu tika minēts, ka te agrāk atradās senā Izraēlas valsts, neskatoties uz to, ka tajā laikā tur jau dzīvoja jaukta arābu un ebreju sabiedrība.
Par impērijas teritoriju iegūšanu savā varā ar sabiedrotajiem arī Krievijas impērijai jau bija noslēgti vairāki militāras sadarbības līgumi, bet revolūcija Krievijā neļāva šos plānus īstenot.
Pēc oficiālas impērijas sadales teritorijā sāka atgriezties neskaitāmi ebreju tautības pārstāvji, kas apmetās uz dzīvošanu te. Pāris gadu desmitu laikā, Izraēlas teritorijā dzīvoja jau pāris simti tūkstoši ebreju. Protams, masīvā ieceļošana izraisīja arī pretreakciju no apkārtnē dzīvojošajiem arābiem, kas arī uzsāka pirmos konfliktus un cīņas. Šie konflikti turpinās vēlarvien - arī pēc gandrīz 100 gadiem.
Izraēlas valsts oficiāli tika pasludināta 1948.gadā pēc ANO rekomendācijām, kurām iebilda arābu puses pārstāvji. Tomēr liela daļa pasaules valstu vēlarvien neatzīst Jeruzalemi kā Izraēlas galvaspilsētu, tāpēc to oficiālās pārstāvniecības atrodas ārpus tās. Izraēlas lielākā pilsēta ir Telaviva.
Šobrīd Izraēlas 20-22 tūkstošu kvadrātkilometru lielajā teritorijā (trīs reizes mazāka nekā Latvija) dzīvo aptuveni 8,7 miljoni iedzīvotāji, no kuriem 3/4 ir ebreji un 20% - arābi. Valsts iekšzemes kopprodukts ir aptuveni ir aptuveni 35 tūkstoši eiro uz cilvēku (aptuveni par 1/3 vairāk nekā Latvijā).
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
