Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/History.com/Wikipedia/Aliens.lv
Berlīnes mūris bija vēsturiski ļoti nozīmīgs objekts - tas simbolizēja Austrumu pasaules nodalījumu no Rietumu pasaules (jeb "Dzelzs priekškaru"). Lai arī mūri asociē ar Vācijas galvaspilsētu, tas sniedzās vēl arī tālāk - kopumā tā garums bija aptuveni 155 kilometri no kuriem 43,1 kilometrs atradās Berlīnē, tieši un konkrēti sadalot pilsētu divās daļās.
Mūris 1961.gadā tika izbūvēts pēc Vācijas Demokrātiskās Republikas lēmuma ar mērķi neļaut Austrumvācijas iedzīvotājiem pārbēgt uz Rietumvāciju. VDR jau iepriekš robežas bija slēgusi, taču bez mūra esamības bija grūti ierobežot cilvēku kustību.
Reklāma
Pats mūris "krita" 1989.gadā vienu dienu iepriekš pirms to sāka demontēt - 9.novembrī, kad jaunievēlētā Austrumberlīnes vadība, atbildot uz ilgākiem protestiem, nolēma dot atļauju radikālāk noskaņotajiem austrumberlīniesiem pamest pilsētas daļu - pārcelties uz Rietumu pasauli. Tomēr komunikācijas kļūdu dēļ, lai arī lēmumam bija jāstājas spēkā tikai pēc nedēļas - 17.novembrī, tika paziņots, ka lēmums stājies spēkā nekavējoties. Tas, savukārt, radīja lielas ļaužu plūsmas uz robežšķērsošanas vietām, kur cilvēki bariem centās pamest Austrumberlīni. Lai arī sākotnēji karavīri centās kontrolēt plūsmu, arī pārbaudot pases, cilvēku plūsma bija pārāk liela un drīz vien robežu varēja šķērsot brīvi.
Ņemot vērā faktu, ka robežu bija šķērsojuši tik daudz cilvēku un formāli robeža vairs nepastāvēja, 10.novembrī cilvēki individuāli sāka dauzīt mūri un to vietām nojaukt. Simtiem tūkstoši cilvēku sēdēja uz mūra un kala to ar āmuriem un
dzelkšņiem. Vakarā tas izskatījās kā Holandes siers. Cilvēki dziedāja,
apskāvās un dejoja. Rietumberlīnes krogi deva alu par brīvu. Pēc trim dienām tika arī dots lēmums mūri jaukt nost ar smago tehniku.
Līdz tam Vācijā bija nonākuši, jo jau tā paša 1989.gada sākumā pasaules procesu iespaidā palielinājās spiediens uz Austrumberlīnes vadītāja Ēriha Honekera valdību. Sākotnēji daudzi austrumvācieši meklēja iespēju emigrēt uz daudz labākos apstākļos dzīvojošo Rietumberlīni. 1989.gada augustā, kad Ungārija atvēra robežu ar Austriju vairāk kā 13 000 austrumvāciešu caur Ungāriju aizbēga uz Austriju un tālāk uz Rietumvāciju, kur skolās un sporta zālēs tika izveidotas bēgļu nometnes.
Rudenī sākās protesti, arī prasot brīvas vēlēšanas. Sapratuši, ka bez kompromisiem iztikt nevarēs, komunistu politbirojs 18.oktobrī gāza no posteņa stūrgalvīgo Honekeru. Austrumvācijas valdība atkāpās. Tomēr protesti turpinājās līdz 4.novembrim, kad Austrumberlīnes galvenajā
laukumā uz demokrātijai veltītu mītiņu pulcējās ap miljons cilvēku. Jaunievēlētā valdība vēlējās situāciju nomierināt, ļaujot aizbraukt neapmierinātākajiem. 9.novembra pēcpusdienā politbirojs nolēma lēmumu dot plašākas iespējas legāli atstāt Austrumberlīni.
Kā jau minēts, pa pusei patiesā ziņa (bija domāts, ka lēmums stāsies spēkā ar 17.novembri) izplatījās zibens ātrumā. Jau pēc stundas pie robežas atradās tūkstošiem cilvēku. Apjukušie robežsargi sāka tos laist pāri robežai.
Daudzi mūra atvēršanu vēlu vakarā bija „nogulējuši” un devās pie tā nākamajā – 10.novembrī. Tajā dienā robežu pārgāja miljoniem cilvēku. Ceļš no VDR (Austrum berlīnes) uz VFR (Rietumberlīni) 200 km garumā bija pilns ar cilvēkiem un tehniku.
1898.gada 9. novembris tiek arī uzskatīs par Aukstā kara beigu datumu, jo "de facto" šajā dienā izbeidzās Vācijas iedalījums divās atsevišķās valstīs. Oficiāli Vācijas atkalapvienošanās notika pēc gada - 1990. gada 3. oktobrī. 1991. gada jūnijā Bundestāgs nolēma pārcelt apvienotās Vācijas galvaspilsētu no Bonnas uz Berlīnes.
Mūsdienās no 155 km garā Berlīnes mūra ir saglabājies tikai trīs kilometru garš posms. To Vācijas valdība ir nolēmusi saglabāt, kā liecību nākamajām paaudzēm.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
