26. februāris vēsturē: pasaulē svin Pasaku dienu

Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: Baltictravelnews.com/daysoftheyear.com/pasakas.net

Kā jau liela daļa no savdabīgajām tematiskajām dienām, arī pasaku diena, visticamāk komerciālos nolūkos radīta ietekmīgajās Amerikas Savienotajās valstīs.

Tomēr tās pamatdoma, kas rosina vecākus ierasties mājās ātrāk un veltīt nedalītu uzmanību saviem bērniem lasot pasaku, ir cēla, tādēļ svētki ir pieminēšanas vērti, lai vecākiem atgādinātu, cik svarīgi ir pavadīt mirkļus kopā, jo reizēm tieši pasakas mūs mudinājušas lolot lielos dzīves sapņus un allaž likušas ticēt labajam, kurš gūst spēku pāri ļaunajam.

Reklāma

Pasaka ir izdomāts stāsts vai sacerējums prozā, kas stāsta par izdomātiem, reizēm arī neiespējamiem, neticamiem notikumiem un parādībām. Pasakās galvenie personāži visai bieži ir raganas, burves, milži, runājoši dzīvnieki, troļļi, rūķi un citi, kuri reāli dabā nepastāv. Pasakās var darboties arī cilvēki, piemēram, prinči un princeses, ķēniņš, tēvs un trīs dēli u.tt. Raksturīgākās pasaku iezīmes ir kāpinājums, pārspīlējums, personifikācija. Literārās pasakas atšķiras no tautas pasakām, kuri sacerējuši konkrēti rakstnieki un liek pasaku tēliem piedalīties cilvēku ikdienas dzīvē vai ikdienišķām lietām piešķirt neparastumu.

Pasakas mīl bērni un mīl pieaugušie. Izteicieni "pasakaina dzīve" un "dzīvot kā pasakā" apstiprina cilvēku patiku pret pasakām. Tās katram ļauj atrast svarīgas atbildes par sevi, par pasauli un arī par dzīvi, sniedzot emocionālu atbalstu, dodot zināšanas un veicinot personības attīstību. Pasakas var būt arī vārtiņi, caur kuriem iespējams ieskatīties sevī. Uzdodot sev jautājumu, kura no pasakām šobrīd liekas vistuvākā, katrs var aizdomāties, kādā veidā šīs pasakas sižets un tajā dotie vēstījumi ir aktuāli viņa dzīvē.

Vēlamies lasītājus aizvest atmiņu ceļojumā un piedāvājam šodien izlasīt Latviešu tautas pasaku "Brīnumu vārds", kas patiesībā jau ir par ceļotājiem!

"Kāds jauns cilvēks gājis pa pasauli ceļot. Vienā vakarā tas uzejot mežā mazu būdiņu. Būdiņa bijusi tukša, tikai viena liela kaste bijusi tanī. Jauneklis bijis izsalcis un tādēļ cerējis kaut ko kastē atrast. Attaisījis kasti vaļā, bet tanī atkal bijusi tikai kaste un nākošajā arī. Beidzamā kaste bijusi pavisam maza, un tanī bijis mazs papīrītis. Raksts uz papīrīša bijis tā izdzisis, ka ceļotājs varē jis izlasīt tikai vienu vārdu: kalps. Līdzko šo vārdu izlasījis, te kāda balss prasījusi: "Ko vēlaties, kungs?"

Ceļotājs sacījis, ka šis vēloties galdu, pilnu ar ēdieniem. Tūliņ arī tā noticis: galds, pilns ar ēdieniem, ieradies būdiņā. Pēc ēšanas ceļotājs domājis: ja jau noslēpumainais kalps varot dot galdu ar visādiem ēdieniem, tad tas varot dot arī gultu. Nu jauneklis atkal lasījis:"Kalps!"

Te uzreiz kalps jautājis: "Ko vēlaties, kungs?"

Šis vēloties mīkstu gultu. Vēlēšanās tūlīt piepildījusies. Otrā rītā ceļotājs lasījis atkal: "Kalps!"

"Ko vēlaties, kungs?" balss vaicājusi.

Ceļotājs atbildējis, ka šis vēloties pili pie tuvākā ķēniņa pils, bet daudz lepnāku un skaistāku nekā ķēniņam. Tā arī noticis. Ķēniņa pilij pretī radusies viena cita pils - vēl lepnāka un skaistāka. Ķēniņam nepaticis, ka viņa pilij pretī sveša pils un vēl lepnāka. Ķēniņš pieteicis jaunajam ķēniņam karu. Vecajam ķēniņam sanācis liels pulks karaspēka, bet jaunajam ķēniņam bijis kādas trīs reizes vairāk. To redzēdams, vecais ķēniņš teicis: ko nu šie karošot, labāk izlīgšot ar labu. Abi atlaiduši karapulkus un noslēguši mieru.

Ķēniņam bijusi skaista meita, bet neviens neuzdrīkstējies to bildināt. Kādu dienu ceļotājs saucis kalpu. Kalps atsaucies. Ceļotājs t am licis atnest no ķēniņa pils ķēniņa meitu ar visu gultu, bet tikai tā, lai viņa nepamostos.

Otrā rītā kungs licis kalpam ķēniņa meitu nogādāt atpakaļ. Nu ceļotājs gājis pie ķēniņa meitu bildināt. Ķēniņš bijis ļoti laipns un meitu apsolījis. Sarīkotas lepnas kāzas. Pēc kāzām jaunais ķēniņš ar sievu dzīvojis tīri laimīgi, bet te kādā dienā kalps ieradies pie kunga un sacījis: "Cienījamais kungs, visu šo laiku esmu tikai tev kalpojis. Visas tavas vēlēšanās esmu tev izpildījis, bet tagad es gribu arī no tevis mazumiņu lūgt."

Kungs prasījis: ko tad šis vēloties? Kalps teicis, ka vēloties to papīrīti atpakaļ dabūt, kas bijis kastē. Ak tā! Jā, jā, lai ņemot vien atpakaļ to papīrīti. Kalps paņēmis.

Naktī ceļotājs pamodies un jutis briesmīgu aukstumu. Brīnījies, kā pilī varot tā salt. Arī ķēniņiene pamodusies un brīnījusies, kā pilī tā varot salt. Kad aususi gaisma, abi ieraudzījuši, ka neguļ pilī, bet vecā meža būdiņā. Tad ceļotājs teicis ķēniņienei: "Ej tu pie saviem vecākiem, jo tu esi ieradusi lepni dzīvot, bet es palikšu pie sava - iešu ceļot."

Un tā tie abi aizgājuši katrs savā vecā dzīvē.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.