Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: Baltictravelnews.com
Gibraltārs, kurā mīt vien nedaudz vairāk par 30 tūkstošiem iedzīvotāju, ir viens no interesantākajiem teritoriālajiem veidojumiem pasaulē.
Gibraltārs ir Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija Pireneju pussalas dienvidu daļā - jeb tūlīt aiz Spānijas. Lai arī Gibraltāra politiskais stāvoklis ir visai sarežģīts (tā nav neatkarīga valsts, taču tai ir sava pārvalde, karogs, ģērbonis utt. - un pat sava futbola komanda, kuras viens no vēsturē ievērojamākajiem panākumiem ir 1:0 uzvara pār Latviju 2018. gada martā).
Reklāma
Gibraltārs, kas kas ietver sevī Gibraltāra klintis un smilšaino zemes šaurumu, kas savieno klintis ar Pireneju pussalu, ieņem stratēģiski nozīmīgu vietu Gibraltāra jūras šaurumā, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu. Tur izvietota arī NATO militārā jūras bāze.
Tā kā Gibraltārs ir Apvienotās Karalistes teritorija, tas ir arī Eiropas Savienības (ES) loceklis kopš 1973. gada (šajā gadā Apvienotā Karaliste pievienojās ES, bet bez Normandijas salām un Menas Salas).
Uz to neattiecas kopējā ES lauksaimniecības politika, Šengenas vienošanās, kā arī tas neietilpst kopējā ES muitas zonā. Kopš 2004. gada Gibraltāra iedzīvotāji drīkst piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Gibraltāra iedzīvotāji ir Apvienotās Karalistes un ES pilsoņi. Pārsvarā šajā valstiskajā veidojumā dzīvo gibraltārieši, briti, marokāņi, indieši.
Pastāv viedoklis, ka nosaukums "Gibraltārs" cēlies no arābu pulkveža Tarika ibn Ziada vārda. Viņam par godu Gibraltāra klints tika nodēvēta par "Varoni Tariku" (Djebel al-Tarik).
Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā, kur dzīvo savvaļas pērtiķi — magoti. Vietējais ticējums vēsta, ka Gibraltārs piederēs britiem tik ilgi, kamēr dzīvs būs kaut viens no šiem pērtiķiem.
Gibraltāra (viena no leģendārajiem Herkulesa stabiem) vēsture sniedzas vairāk kā 3000 gadu ilgā pagātnē. Nosaukums "Herkulesa stabi" sastopams vēl Platona darbos. Senie feniķieši un kartāgieši Gibraltāru izmantoja kā kuģu ostu. Romas impērijas laikā klints atradās tās teritorijā, bet pēc impērijas norieta to pārvaldīja dažādas ģermāņu ciltis, piemēram, vandaļi un goti.
Līdz ar islāma izplatīšanos, Gibraltārs uz ilgu laiku nonāca mauru īpašumā, kas to iekaroja 711. gadā. Tikai 1602. gadā tas pārgāja Spānijas valdījumos, tomēr 1704. gadā to iekaroja britu karaspēks. 1713. gadā, pēc Utrehtas miera līguma, ko Spānijai uzspieda Anglija un Francija, Gibraltārs pilnībā tika nodots Apvienotās Karalistes pakļautībā.
Gibraltārs ieguva kolonijas statusu 1830. gadā. 1967. gada 10. septembrī notika referendums, kurā vairākums Gibraltāra iedzīvotāju nobalsoja par to, lai paliktu Apvienotās Karalistes pārvaldījumā. Tas savukārt ļoti būtiski pasliktināja kolonijas attiecības ar Spāniju. Vairāk kā 17 gadus Spānija turēja robežu ar Gibraltāru slēgtu un iedzīvotāji varēja nokļūt tajā vai izkļūt no teritorijas tikai pa gaisu vai ūdeni.
Gibraltāra iedzīvotāji divas reizes ir noraidījuši iespējamību pievienoties Spānijai.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
