Rēzeknē līdz augusta beigām skatāma izstāde «Saules glāsti»

Autors: Maija Upeniece
Avots: Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs

No 27. jūlija līdz 27. augustam Latgales Kultūrvēstures muzejā (3. stāva vestibilā, Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) skatāma izstāde "Saules glāsti" no muzeja krājuma mākslas kolekcijas. Vasaras pilnbriedā saules noglāstītas cilvēku sejas un ķermeņi, pļavas un siena gubas, nokalnītes un dārzi ir tik pašsaprotami. Taču, tikko trūkst saules siltā pieskāriena, ir vēlēšanās satīties, ietīties, sasildīties. Jā, saule prot arī karsēt, bet laikam gan ne šovasar...

Izstādei atlasītos 10 autoru, dažādu laika posmu un žanru 10 eļļas glezniecības darbus no Latgales Kultūrvēstures muzeja mākslas kolekcijas vieno tajos ietvertās dzīvības devējas – Saules – alegoriska vai tieša klātbūtne mākslinieka tēlu radītajā gleznas gaisotnē. Ainava vai portrets, figurāla vai simboliska kompozīcija – viss saules glāstu ieskauts. Darbs pie ikvienas krājuma izstādes nes sev līdzi gan gleznu sagatavošanu eksponēšanai, gan to dziļākai iepazīšanai un izpētei. Šajā pēc apjoma nelielajā izstādē ir iekļauti arī divi no pēdējā laikā restaurētajiem mākslas darbiem – vecmeistaru Arvīda Egles un Vitolda Svirska ainavas, kas sagaidījušas savu kārtu, lai tiktu sakoptas, ierāmētas un atjaunotā veidolā iepriecinātu mākslas mīļotājus.

Reklāma

Izstādes darbi aicina skatītāju dienas ceļojumā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Gundega Rancāne sievietes pusakta kompozīcijā "Rīts" (2002) pasteļtoņu kolorītā ietvērusi dienas sākuma noskaņu. Ir rīts. Pie atvērta loga, saules siltuma ieskauts, jaunas sievietes augums atplaukst dienai. Tā būs skaista un piepildīta, kā pašas sapņi un ilgas.

Saule jau augstu, un dārzs pielijis vienmērīgas gaismas, ka pat ēnas ir izzudušas. Franciska Varslavāna glezna "Dārzā" (1948) ievedīs skatītāju dienvidū starp puķēm un augļu kokiem pabradāt basām kājām pa auglīgo zemi, kas pavīd starp dažāda zaļuma toņos uzgleznotajiem augiem, pat mājas šķiet aizsnaudušās diendusas mierā.

Tālāk – pa smilšaino ceļu garām mājām uzkalniņā, kas paslēpušās zaļu koku ēnā un zilzilu debesu ieskautas, dodamies ārā no pilsētas. Vitolds Svirskis ir spilgtu kontrastu meistars, kas nemaz tik bieži nav atrodami Latgales ainavu glezniecībā. Viņa darbs "Ainava" (1959) lieliem un atraisītiem triepieniem iekrāso nomales ieliņu gaismas un ēnas rotaļās. Tikai vientuļš bāls mākonis slīd pie debesīm, metot blāvu ēnu pār sakarsušo pilsētu.

Ir dienas vidus, briest zaļi labības lauki, un cilvēki pa sen iemītu taciņu dodas gar ezeru savās gaitās. Debesis ir saules pielietas, pat plānie mākoņu klajumi caurstrāvo gaismu, ļaujot tai pieskarties ūdens virsmai un padarot to vizuļojošu. Arvīda Egles glezna "Feimaņu ezers" (1971) pēc izmēra ir lielākā šajā izstādē, un ar meistaram piemītošo dūmakaino kolorītu, kas bagāts smalku toņu niansēm, aizved skatītāju Latgales ainavas tālēs.

Vitālija Kalvāna nelielais darbs "Ciblas kalns. Dzimtā vieta" (1943), kas gleznots ar paša pagatavotām krāsām, liek mums nostāties tieši saulei pretī un iegrimt dzeltenīgā miglā, kas apņem gan pakalnus ar mežiem, gan mājas, gan siena gubas. Dienas karstākais laiks, kad pat gaiss san un virmo.

Vēsmas Ušpeles gleznā ar nosaukumu "Staršaja ļubimaja žena" (Vecākā mīļākā sieva, 2007) meitene dzeltenā lakatā ar brūni iedegušu seju, kurā māksliniece ielikusi viņai pārdomu izteiksmi sejā un trīskāršojusi portretējumu, lai skatītājs varētu labāk sajust un iepazīt melnīgsnējo skaistuli.

Idillisku ainu uzbur Anatolijs Zelčs gleznā "Kā Paradīzes putnu dārzā" (2004), kur cilvēku figūras saplūst ar ainavas pakalnu viļņojumu, radot prieka un harmonijas noskaņu. Sievišķā enerģija – Saule – ieplūst krāsu kontrastos, kur zaļais mijas ar dzelteno un sarkano, tad iezaigojas zilajās nokrāsās.

Sievietes klātbūtne izstādes gleznās ir apzināti izvēlēta, jo Saule latviskajā dzīvesziņā ir Māte, tātad – radītāja, un latviešu tautas dziesmās māmuliņa it bieži tiek salīdzināta ar sauli. Jāzeps Pīgoznis Sievietes un Saules vienību simboliski ielicis darbā "Saskaņa" (1960), kur meitenes tēls kā sievietes vispārinājums un ziemeļnieciska skaistuma ideāls tiek pielīdzināts Saulei – dzīvības nesējai, bet margrietiņas zieds nes cilvēcīgas vienkāršības un mīlestības spēku.

Kad diena beidzas, mēs lūkojamies saulē, tverot vēl pēdējo ugunssārto staru, kas noglāsta kā mīļa māmuļa dienas gaitās sakarsušos cilvēku pakaušus, lauku muguras un pakalnu plecus. Pēteris Kise sauli ielicis nosacītas ainavas centrā darbā "Ainava" (1975), kur tā rotājoties tūlīt iebridīs aiz mežu galiem.

Ģertrūde Zeile gleznā "Slāpes" (1994) daudzslāņainā un dinamiskā kompozīcijā parāda gan Saules kā dzīvības avota spēku, gan cilvēka tiekšanos pēc tās. Saule kā pienīga govs spēj pabarot un atveldzēt ikvienu slāpstošo, dāvā enerģiju, dziedina un nomierina. Varbūt šis mākslas darbs vistrāpīgāk izteic šīs vasaras alkās pēc saules siltuma un gaismas.

Jūlijā un augustā muzejs apmeklētājiem atvērts:

Trešdien un piektdien 11.00–19.00,

ceturtdien 11.00–18.00,

sestdien 10.00–16.00,

svētdien 10.00–15.00,

pirmdien, otrdien – slēgts

Ieejas maksa: skolēniem, studentiem – 0,50 €, pieaugušajiem – 0,80 €.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.