Esmu īstena latgaliete! Par sevi saka Diāna Zirniņa, kas saimnieko Latgales vēstniecībā „Gors” kopš tā atvēršanas brīža un ar savu enerģisko strāvojumu un tik redzamo apmierinātības un laimes sajūtu piepilda koncertzāli pilnu ar sajūtām, gaismu un cilvēkiem.
Izpārdots! Par šī vārda izmantošanu savulaik varētu brīnīties organizācija Culturelab, kas, veicot pētījumu par kultūras iestāžu apmeklējumu reģionos, vēl neatvērto koncertzāli „Gors” ierindoja pie iestādēm, kas visticamāk nebūs apmeklētākā kultūras iestāde Latvijā. Realitāte pierādīja pretējo.
Reklāma
Reģions ar sociālekonomiskām problēmām, cilvēkresursu aizplūšana un vēl nebijis projekts par milzīgas koncertzāles izbūvi. Kādas prognozes? Tolaik Diāna darbojās Rēzeknes pilsētas domē kā sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja un argumentēti aizstāvēja ideju par šāda projekta „iešanu gaisā”, lai arī iedzīvotāju skepse bija ļoti manāma – tā būšot lieka naudas izšķērdēšana.
Pirmā reģionālā koncertzāle Latvijā
Ir jābūt ļoti uzmanīgam ar savām domām, jo reizēm tās var piepildīties. Un tas ir mans ceļš. Rēzeknes pilsētas pašvaldība bija izsludinājusi konkursu vadītāja amatam ēkai, kas vēl tikai tapa - ļoti riskantam projektam, jo neviens vēl nezināja, vai tas tiks uzbūvēts un vai cilvēki uz turieni vispār dosies. Tā bija pirmā reģionālā koncertzāle Latvijā.
Esmu neesmu tipiska koncertzāles vadītāja, kas ir labi. Esmu absolvējusi Rēzeknes augstskolu, iegūstot bakalaura grādu ekonomikā ar specializāciju uzņēmējdarbības tiesībās un maģistra grādu vadībzinātnē, kā arī absolvējusi Biznesa augstskolu Turība, kurā ieguvu maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās. Pa vidu tam bija arī dalība starptautiskajā studentu apmaiņas programmā Zviedrijā.
Neatceros, kāda bija mana pirmā darba diena, vairāk atmiņā palikusi gatavošanās koncertzāles atklāšanas svētkiem un ceļš uz koncertzāli. Vēl pēc pieciem gadiem varēšu rakstīt grāmatu par to, ko drīkst un ko nedrīkst, kā ir gājis šo gadu laikā, kā veidot kolektīvu, kā atlasīt labākos cilvēkus un komandu vietā, kur šāda veida projekti nav bijuši - reģionā ar problēmām. Un mums tas ir izdevies!
Jā! Mēs jau to sen darām
Esmu izveidojusi gados jaunu, spējīgu kolektīvu bez stereotipiem, kas ir pilns ar idejām, radošumu, sirsnību un, kas ir pats galvenais - ar savu unikālo skatījumu, jo idejas nav kopētas. Mums ir bijis tīrs skatījums uz visu, bez iespaidiem un piemēriem.
Man prieks, ka esam vadījušies pēc savām sajūtām un redzējuma par to, kā visam ir jānotiek. Mēs sākotnēji nesteidzāmies un nebraucām uz citām koncertzālēm Baltijā, Skandināvijā, lai iegūtu informāciju un paraugu tam, kā darboties. Faktiski tas nebija iespējams vairāku iemeslu dēļ. Taču mēs to darījām daudz vēlāk, kad mūsu ideja un darbi jau pulsēja un viss notika. Bijām Igaunijā, Norvēģijā, Īslandē ,un, cik gandarīti mēs jūtamies, kad viņi stāsta un rāda, un mēs varam atbildēt: ”Jā! Mēs jau to sen darām!”
Ik gadu koncertzāli apmeklē ap 180 tūkstošiem cilvēku
Koncertzāle „Gors” ir daudzfunkcionāls objekts - kurā ir izcili transformējamas zāles, kādas neatradīsiet nekur citur Latvijā! Lielajā zālē varam ietilpināt no 1000 cilvēku, nepieciešamības gadījumā pat līdz pat 3000 cilvēku. Tas atkarīgs no uzveduma programmas un pieprasījuma. Man ir prieks, ka bieži vien pie mums norisinās pasākumi, kas ir izpārdoti ar visām papildus vietām un mūsu apmeklētāju skaits gada griezumā nav mazinājies.
Tīri no prognožu viedokļa man daudzi teica, ka pēc pirmā gada mēs ieraudzīsim realitāti, visi būs jau pabijuši koncertzālē un apmeklētāju pieplūduma vairs nebūs. Prognozes nepiepildījās. To pašu solīja vēl pēc gada, pēc trijiem un visbeidzot to solīja pēc pieciem gadiem. Mēs turpinām strādāt un ik gadu koncertzāli apmeklē ap 180 tūkstošiem cilvēku. Viss atkarīgs no programmas, jo katrai programmai ir savs piepildījums. Tā, piemēram, -Sinfonietta Rīga “Tango no Buenosairesas līdz Parīzei” izpārdevām visas 1000 sēdvietas. Tas ir fantastiski!
Arī koncertzāles atklāšanas koncerts bija ļoti skaists. Jau gadu pirms atklāšanas tika iestudēts uzvedums “Ķēniņmeita” - Latgales pasaka, kad uz skatuves kāpa apmēram 200 Rēzeknes bērnu. Tas bija pilnīgs jaundarbs, kas pierādīja mums pašiem, ka mēs to varam. Pasākuma pirmajā daļā apzināti vairāk bija mūsu pašu cilvēki, jo koncertzāle, pirmkārt, ir vajadzīga mums pašiem. Otrajā daļā sevi pieteica viesmākslinieki, spožākie Latvijas solisti, Liepājas simfoniskais orķestris un apbrīnojamais Vestards Šimkuss. Pie mums viesojās arī izcilā ērģelniece Iveta Apkalna - arī rēzekniete, kas ir Elbas filharmonijas Goda ērģelnieces statusā un ar savu koncertdarbību ir pazīstama visā pasaulē.
Latvijas simtgadi ieskandina „Gorā”
Šogad svinam Latvijas simtgadi un pirmais tās ieskaņas pasākums notika jau pagājušajā gada pavasarī pie mums, koncertzālē „Gors”, ar uzvedumu “Latvijas gredzens”. Tas ir koncertuzvedumu cikls, kas stāsta par Latvijas novadiem. Katrs no uzvedumiem notiek kādā no reģionālajām koncertzālēm. Esam lepni, jo simtgade ir sākusies tieši „Gorā”!
Gribētu arī piebilst, ka mēs dzīvojām gan pirms simtgades, gan dzīvosim pēc simtgades, un šis nav vienīgais gads, kurā visiem, pēkšņi, jāsarosās un kaut kas jāsāk darīt. Svētki ir jāsvin. Būs daudz pasākumu, kas ir simtgades zīmē, bet es negribu dzīvot ilūzijās , ka simtgade ir vienīgais gads, kad mēs varam kaut ko darīt tagad visi veido programmas, veltot visu Latvijas simtgadei, kas, manuprāt, jau kļūst neinteresanti.
Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks”
Tikko „Gorā” norisinājās Latgaliešu kultūras gada balva „Boņuks”, 25. februārī, kurā godinājām aktīvākos Latgales kultūras pārstāvjus un popularizētājus. Pasākums notika jau desmito gadu pēc kārtas - sākotnēji tā bija sabiedriskā iniciatīva, kurā piedalījās arī viens īstens Latgalietis, Biznesa augstskolas Turība absolvents Guntis Rasims, kas bija viens no idejas aizsācējiem. Katrs darbs prasa ieguldījumu, lielu darbu un enerģiju, un loģiski, ka vienā brīdī viņiem vajag palīdzīgās rokas, tāpēc šobrīd esam tie, kas organizē šo sarežģīto darbu, tikai nu jau citā līmenī un ar citiem resursiem. “Boņuks” ir absolūti nekomerciāls projekts, bet tas viss izriet no mūsu misijas. Tas ir netipisks un netradicionāls pasākums, jo tiek veidots pilnīgi latgaliskā garā un tie, kas grib saprast, kas ir latgalieši, ir laipni aicināti ciemos.
Cilvēks, kas pirmo reizi izrunā koncertzāles nosaukumu, nezinot, kas ir ‘apakšā’, vienmēr to „O” velk gari. Patiesībā vārds „Gors” ir latgaliešu valodā vārds Gars. Meklējot savu zīmolu, mēs sapratām, ka ir visai banāli saviem spēkiem to darīt, jo zīmols nav tikai nosaukums, tā ir vesela būtība, misija, uz kurieni mēs ejam, un kas mēs esam. Mēs sadarbojāmies ar zīmola ligzdu MATKA un Asketic un mums tapa zīmols “Latgales vēstniecība „GORS”. Tas, protams, raisīja uzreiz interesi, kāpēc tad vēstniecība? Šāds zīmols mums uzlika vēl lielāku misiju, nekā to paredzēja projekts, un tajā pat laikā pievērsa sev ļoti daudz uzmanības. No mārketinga viedokļa tas ļoti labi nostrādāja, bet tas nav tikai mārketings, tas ir dzīvesveids. „Gors” atklāj Latgali un stāsta par to savu stāstu, bez stereotipiem, daudz savādāku nekā to daudzi sagaida.
Katram īstam latvietim ir sava Babeņa Latgalē
Dzīvojot Latgalē, nav sajūtas, ka mēs ar kaut ko īpašu atšķirtos, bet tad, kad sanāk ilgāk pabūt citā vidē, ļoti velk atpakaļ. Agrāk mans skats bieži vērsās uz Rīgu, bet tā kā bija iespēja darīt to, ko es daru šobrīd šeit Rēzeknē, tad savu lokācijas vietu nemainīju. Man patīk visi Latvijas nostūrīši, bet jāsaka, ka vislabāk tomēr ir šeit - mājās, savu cilvēku vidū, jo tam visam piemīt kaut kāda burvība. Neatminos šīs domas autoru, bet gribās piekrist, ka katram īstam latvietim ir sava Babeņa Latgalē, un ja kāds vēl nevar atrast, tad, iespējams, viņa vecāki nav visu vēl izstāstījuši par saviem dzimtas lokiem.
Bērnībā kā jau daudzi bērni, arī es ļoti gribēju kļūt par dziedātāju. Par dziedātāju es nekļuvu - kļuvu par koncertzāles vadītāju, kas ir vēl labāk. Es neesmu mācījusies klasiskā mūzikas skolā, ko daudzi varētu sagaidīt, jo ar mani drīzāk ‘nodarbojās’ brīvprātīgi, sākot ar klavierēm, akordeona un kokles, bet nekas nebija profesionālā līmenī, mana saskare ar mākslas pasauli un kultūru bija arī caur dejām - esmu dejojusi sporta dejas, vēlāk arī tautiskās dejas.
Par to, cik ilgi vadīšu Goru, nekādas prognozes izteikt nevaru. Mēs Latvijā esam tik ļoti konservatīvi - citviet nav normāli strādāt vienā darba vietā ilgāk par pieciem gadiem - tad jādomā, ka es vairs neesmu normāla. Priecājos, ka nav iezagusies rutīna un esmu apmierināta ar vietu, kurā atrodos, un nevaru to definēt tikai kā darba vietu, jo tā ir vieta, kurā mēs pazaudējam savu laiku un enerģiju. Lietderīgi. Un tas, ko mēs par to saņemam pretī, ir daudz nozīmīgāks un lielāks, nekā vienkārši ikmēneša samaksa par paveikto.
Valsts nepastāv tikai tās simtgadē
Lai darbā būtu rezultāti, sevišķi darbojoties šajā nozarē, ir nepieciešama arī atpūta. Ir cilvēki, kas gadiem nav bijuši atvaļinājumā un zinu, ka tas nav pareizi. Kad izveidoju komandu, mums faktiski neatlika laika atpūtai. Tas ir svarīgi, jo ir jāsaprot, ka, strādājot kultūras nozarē, ir tik daudz lietu, ko tu nevari ietekmēt - tev visu laiku jābūt radošam, jāparedz daudzas lietas, kas ir nemitīgs stress.
Man ir fantastiska komanda! Kopā esam 90 cilvēki, ieskaitot pūšamo instrumentu orķestri, tehniskos darbiniekus. Taču ikdienā pilnās slodzes darbā strādā nepilni 20 cilvēki. Un mēs tā varam organizēt apmēram 150 kultūras pasākumus gadā, vairāk nekā 70 seminārus, citas norises, un, jā, mums ir ko darīt! Mums ir idejas un mēs tās realizējam, neko nekopējot, jo tas nestrādā. Kad mēs gatavojāmies atklāšanai, es domāju: ”Ak Dievs, mēs esam pirmie…Kā to darīt?” Pirmie kucēni esot jāslīcina, bet mēs nenobijāmies no šīs jūras skolas un tagad lepni sakām :”Paldies Dievam, ka mēs esam pirmie. Un mums tas ir izdevies”!
Es gribētu mums visiem novēlēt, lai mēs nebūtu skaudīgi, kādi mēs tomēr esam. Saudzēsim viens otru un atcerēsimies, ka valsts nepastāv tikai tās simtgadē. Dzīve turpinās arī pēc 2018. gada!
Nelielai atkāpēj gribam minēt, ka pēdējie organizācijas Culturelab pētījumi liecina, ka koncertzāle „Gors” no visām reģionālajām koncertzālēm ir visvairāk apmeklētākais kultūras objekts, ko katru gadu apmeklē ap 180 tūkstoši cilvēku. Un neviļus piezogas balta skaudība, kā īstenam latvietim, par to, ka ir kāds, kas dara, kam lieliski sanāk un vēl izdodas sevī noturēt to viegluma sajūtu. Nobeigumā Diāna mūs viesmīlīgi aicina, sakot: ”Pie mums viss notiek. Ir tikai jāatrod laiks atbraukt”!