Ierasts, ka uz flotes kuģiem valda dzelžaina disciplīna un apkalpe bez ierunām klausa kapteiņa pavēlēm, taču vēsturē ir zināmi vairāki gadījumi, kad jūras vilki sacēlušies pret vadību un pārņēmuši kontroli pār kuģiem, vēsta kanāls “National Geographic”.
Reklāma
Agrākos laikos kuģošana no vienas valsts uz tās kolonijām un atpakaļ aizņēma gadus, tāpēc nav brīnums, ka ne visi jūrnieki spēja izturēt kapteiņa noteikto disciplīnu, kas nereti noveda pie sacelšanām. Dažkārt kuģi arī tika speciāli nogremdēti, lai slēptu dumpinieku nozieguma pēdas.
Slepeni tuneļi, leģendāri pazudušie dārgumi – jaunākās tehnoloģijas ļauj digitāli “nosusināt” okeānus, lai atklātu to, kas gadu desmitiem un pat gadsimtiem bijis paslēpts to dzīlēs. Raidījums “Nosusini okeānus: Izlase” piedāvā noskatīties, kā ar zemūdens skenēšanas sistēmu un modernām vizuālajām tehnoloģijām var izpētīt to, ko slēpj okeānu, upju un jūru dzelme.
Pētnieku darbu, atklājot zemūdens noslēpumus, varēs vērot raidījumā “Nosusini okeānus: Izlase” pirmdienās, plkst. 21.00, kanālā “National Geographic”! Gaidot raidījumu, kanāls “National Geographic” piedāvā atcerēties vēsturē slavenākos dumpjus uz kuģiem!
Dumpis uz “Discovery” kuģa
Britu jūrasbraucēja un pētnieka Henrija Hudzona (1570–1611) daudzu ceļojumu mērķis bija atrast ziemeļu jūras ceļu uz Ķīnu. 1610. gadā ar kuģi “Discovery” viņš devās, kā vēlāk izrādījās, savā pēdējā braucienā uz mūsdienu Kanādu, mēģinot atrast jaunu rietumu ceļu uz Āziju. Viņa ceļš veda pa Deivisa un viņa vārdā vēlāk nosaukto Hudzona šaurumu.
Kuģis iekļuva Hudzona līcī, kur izpētīja tā austrumu piekrasti. Pienākot ziemai, apkalpe izcēlās Džeimsa līča krastā un tur pārziemoja. Pavasarī Hudzons vēlējās turpināt ceļu uz rietumiem, tomēr kuģa komanda sadumpojās. Par iemeslu tam bija izplatījušās baumas, ka viņš slēpj pārtiku no badā esošajiem jūrniekiem.
Viņa liktenis gan precīzi nav zināms. Pēc nostāstiem, Hudzons kopā ar dēlu un septiņiem atbalstītājiem ticis iesēdināts glābšanas laivā un pamests jūrā. Jāpiebilst, ka kāda no nākamajām ekspedīcijām atrada nelielu patvērumu, ko, iespējams, bija uzcēluši dumpinieku pamestie pētnieki, taču viņu mirstīgās atliekas netika atrastas.
Savukārt dumpinieki pēc tam novirzīja “Discovery” uz Angliju. Galā gan nonāca tikai astoņi. Visi pārējie visdrīzāk pa ceļam saslima un nomira vai viņus nogalināja vietējie iedzīvotāji.
Dumpis, kas iedvesmoja vienu no visu laiku labākajām filmām
1925. gadā uzņemtais melnbaltais kino “Bruņukuģis “Potjomkins”” arī mūsdienās daudzās aptaujās tiek novērtēts kā viens no visu laiku labākajiem kinodarbiem. Savukārt 1958. gada Vispasaules izstādē “Expo” Briselē šī filma pat tika atzīta par visu laiku izcilāko.
Tās režisors ir Rīgā dzimušais Sergejs Eizenšteins (1898–1948). Filma stāsta par 1905. gadā notikušo matrožu dumpi uz Krievijas impērijas Melnās jūras flotes bruņukuģa “Potjomkins” un tā apspiešanu. Jāatzīmē, ka, pateicoties Eizenšteina talantam, šis dumpis kļuvis par vienu no zināmākajām Krievijas 1905. gada revolūcijas epizodēm.
Dumpis aizsakās pēc tam, kad matrožiem vakariņās tika pasniegts borščs ar gaļu, kurā bija mušu kāpuri. Jūrnieki sacēlās, jo viņiem ar varu lika ēst sabojāto zupu, pretējā gadījumā draudēja bargs sods. Dumpja līderis bija jūrnieks vārdā Afanasijs Matjušenko. Viņa vadībā kuģa apkalpe asiņainā apšaudē nogalināja teju pusi no kuģa virsniekiem un pārņēma bruņukuģi.
Citi Krievijas Melnās jūras flotes kuģi drīz tika mobilizēti, lai savaldītu dumpiniekus. Taču notika kaut kas negaidīts. Proti, šo kuģu apkalpe nostājās dumpinieku pusē un atteicās šaut uz viņiem. Tādēļ Matjušenko un citi nemiernieki pēc 11 dienu kuģošanas nonāca Rumānijā. Lielākā daļa apkalpes palika tur trimdā, bet daži, tostarp Matjušenko, vēlāk atgriezās Krievijā. Tur viņi tika arestēti un nošauti.
Dumpis, kas Vācijas ķeizaram maksāja troni
1918. gada oktobrī no Pirmā pasaules kara nogurušie vācu jūrnieki uzzināja par plānu uzbrukt Lielbritānijas Karaliskajai flotei. Nevēloties piedalīties “pašnāvnieku” misijā, Vilmershavenas ostas apkalpe ignorēja pavēles un atteicās sagatavot savus kuģus kaujai.
Pēc tam, kad protesta akcijas līderi tika arestēti, sākās asiņains dumpis, kas drīz vien izplatījās tuvējā Ķīles pilsētā. Dumpis ātri pārauga revolūcijā. Tūkstošiem cilvēku ieņēma kuģus un ēkas un pārņēma kontroli pār visu pilsētu.
Līdzīgas sacelšanās drīz sākās visā Vācijā. Dažu dienu laikā Vācijas cerības turpināt Pirmo pasaules karu sabruka un ķeizars Vilhelms II atkāpās no troņa.
Dumpis kā protests pret Vjetnamas karu
Vjetnamas kara (1955–1975) laikā notika viens no vēsturē nedaudzajiem Amerikas Savienoto Valstu dumpjiem uz kuģa. 1970. gada martā divi jūras kājnieki Klaids Makejs un Alvīns Glatkovskis, draudot kuģa “Columbia Eagle” kapteinim ar ieroci, pārņēma kontroli pār to.
Lielākā daļa apkalpes pameta kuģi glābšanas laivās, tikmēr abi dumpinieki mainīja kuģa kursu un novirzīja to uz Kambodžu, kas bija neitrāla valsts. Pēc ierašanās ostā dumpinieki informēja vietējās varas iestādes, ka viņi, protestējot pret Vjetnamas karu, ir sagrābuši kuģi un tā kravu ar 10 000 tonnām napalma.
Par nelaimi Makejam un Glatkovskim, viņu ierašanās Kambodžā sakrita ar pilsoņu kara sākumu, kas vēlāk noveda pie proamerikāniskās khmeru valdības uzplaukuma. Sākotnēji abiem dumpiniekiem pat tika piešķirts patvērums, taču drīz vien viņi kļuva par toreizējā premjerministra labējās valdības gūstekņiem.
Glatkovski vēlāk atbrīvoja, taču viņš uzreiz tika nodots Amerikas varas iestāžu pārstāvjiem un atgriezts dzimtenē. Savukārt Makejam kopā ar ASV armijas dezertieri vārdā Lerijs Hamfrijs izdevās aizbēgt no apcietinājuma. Abi cerēja pievienoties komunistiskajiem sarkanajiem khmeriem, taču vēlāk kļuva zināms, ka 1971. gadā partizāni viņus nogalināja.
Viens no slavenākajiem dumpjiem uz kara kuģa
Austrālijas Lielais Barjerrifs daudziem asociējas ar tropu paradīzi, taču arheologiem šis pasaules nostūris ir vieta, kur 18. gadsimtā nogrima Lielbritānijas karaflotes kuģis “Bounty”. Tā ir arī viena no populārākajām niršanas vietām blakus Džili salām. Kuģa vraks guļ uz sāniem, ir 30 metrus garš un 15 metrus plats. “Bounty” atrodas aptuveni 18 metru dziļumā.
1787. gadā kuģis no Lielbritānijas devās Taiti salas virzienā, lai paņemtu un nogādātu Indijā 1015 maizes koka augus. Jāatzīmē, ka Indija tolaik bija Lielbritānijas kolonija. Ceļā jūrnieki pavadīja vairāk nekā desmit mēnešus.
Ceļa nomocītājiem jūras vilkiem ļoti patika Taiti salas maigais tropu klimats. Viņi arī drīz nodibināja romantiskas attiecības ar vietējām iedzīvotājām, izrotāja ķermeņus ar polinēziešu tetovējumiem un aizmirsa par militāro disciplīnu. Tā viņi pavadīja piecus mēnešus.
Tomēr mūžīgi palikt uz salas viņi nevarēja, un kuģim bija jādodas uz Indiju un tad atpakaļ uz Lielbritāniju. Tomēr līdz Indijai “Bounty” netika. Proti, drīz sākās problēmas un kuģa kapteinis Viljams Bligs arvien biežāk un bargāk sodīja padotos par nepaklausību.
Drīz jūrnieki, kapteiņa palīga Flečera Kristiāna pamudināti, sacēlās pret kapteini. Jāpiebilst, ka sacelšanās uz “Bounty” joprojām ir viens no slavenākajiem dumpjiem Lielbritānijas Karaliskās flotes vēsturē.
Pēc 23 ceļā pavadītām dienām, kad viņi bija aptuveni 2000 kilometru attālumā no Taiti, Flečers un viņa sabiedrotie nakts vidū pamodināja Bligu un, pieliekot ieroci pie deniņiem, piespieda viņu iznākt uz klāja. Tomēr dumpis iztika bez asins izliešanas. Tā vietā nemiernieki pavēlēja Bligam un 18 viņa uzticīgajiem sekotājiem atstāt kuģi un iekāpt glābšanas laivās.
Bligs bija pieredzējis jūras vilks un aizveda savus vīrus uz tuvāko salu, kur viņi papildināja pārtikas krājumus, tad devās tālāk Indonēzijas virzienā un visbeidzot viņi nonāca uz kuģa, kas aizveda viņus atpakaļ uz dzimteni. Kopumā viņi ceļā pavadīja aptuveni divus mēnešus un pārvarēja vairāk nekā 6500 kilometru.
Dzīve paradīzē nebija ilga
Tikmēr “Bounty” sagrābušie dumpinieki atgriezās Taiti, lai atsāktu dzīvi, ko viņi bija baudījuši iepriekš. Tomēr, baidoties no Lielbritānijas Karaliskās flotes kuģa ierašanās un soda, Flečers un astoņi dumpinieki kopā ar vietējiem iedzīvotājiem, Taiti vīriešiem un sievietēm, aizceļoja ar “Bounty” uz attālo Pitkērnas salu.
Tur viņi sadedzināja kuģi, lai slēptu savu noziegumu un nenonāktu tribunāla priekšā. Jāatzīmē, ka desmit dumpinieki patiešām tika arestēti un nogādāti Lielbritānijā. Četrus no viņiem attaisnoja, bet seši tika pakārti.
Drīz vien uz salas sākās iekšējās cīņas, kuras pārauga vardarbībā. Dumpja vadītājs Flečers arī bija starp nogalinātajiem saliniekiem, tāpat kā visi no Taiti kopā ar dumpiniekiem atbraukušie vīrieši, taču neviens no izdzīvojušajiem nepameta salu.
Tagadējā Pitkērnas salas galvaspilsēta Adamstauna savu nosaukumu ieguvusi par godu pēdējam izdzīvojušajam dumpiniekam Džonam Adamsam, kurš nomira 1829. gadā. Jāatzīmē, ka dumpinieku pēcteči uz salas dzīvo vēl joprojām.
Par šo dumpi uzņemtas vairākas dokumentālās un mākslas filmas, tostarp 1962. gadā iznākusi “Dumpis uz “Bounty”” ar Marlonu Brando Flečera lomā. Tas ir aprakstīts arī grāmatās. Savukārt Amerikas Savienotājas Valstīs, Folriveras pilsētā, Masačūsetsas štatā pat var apskatīt pilna izmēra “Bounty” kopiju.
Par šiem un citiem nogrimušiem kuģiem, kas slēpjas jūru un okeānu dzelmē, to vēsturi, dārgumiem un ar to saistītājām mistērijām stāstīs aizraujošais radījums “Nosusini okeānus: Izlase”! Tā sestās sezonas raidījumi skatāmi pirmdienās, plkst. 21.00, kanālā “National Geographic”!
Par globālo kanālu “National Geographic”
"National Geographic" (NG) ir pieejams 440 miljoniem mājsaimniecību 171 pasaules valstī 45 valodās. NG kopā ar "Nat Geo WILD", "Nat Geo People" un "Nat porsGeo MUNDO" veido kanālu grupu "The National Geographic" - tie ir daļa no "National Geographic Partners", kas ir kopuzņēmums starp "21st Century Fox" un "National Geographic Society". Sociālās saziņas vietnē "Facebook" vien NG ir vairāk nekā 55 miljoni sociālo mediju fanu. Latvijā NG ar subtitriem latviešu un krievu valodā ir pieejams "Tet", "Baltcom", "Elektrons S", "Livas KTV", "Namsamnieks", "Balticom", "MITS", “LAT", “Dautkom", “Ostkom", “Elektrons", “Telenet", “Elektrons & K", “Eikatik", “Smart-TV" un “V20" televīzijas abonentiem.
.png "Ekskursijas Latvijā! Latvia Tours")
