Ceļojums uz Ras Abo Galum Nacionālo parku Ēģiptē

08.02.2006 09:50 | Ēģipte

Autors: Kārlis Cābulis

Brauciens sākas 7 no rīta, kad pēc braucējiem uz viesnīcu ierodas apvidus auto. Paņēmuši viesnīcas sagatavotos brokastu komplektus, sēžamies auto un dodamies ceļā.

Pirmā pieturas vieta - diezgan šaubīga paskata degvielas uzpildes stacija ar tik pat šaubīgu tējnīcu ar četriem ļodzīgiem galdiņiem, kas iespējams pazuduši no sašauta hammera pirmās Tuksneša vētras laikā kaut kur Irākas vidienē. Lai nu kā džipa durvis atver smaidīgs puisis un aicina ņemt līdzi brokastu aizsainīšus un sēsties pie galdiņiem. Nospiežam, ka laikam jau tas ietilpst brauciena shēmā - gaidot pārējās mašīnas paēst brokastis puslīdz civilizētā veidā. Tā nu ir mūsu pirmā kļūda, ko nākas izpirkt skaidrojoties ar šo pašu iztapīgo puisi par viņa atnestās tējas tases patieso vērtību: Ls 1,5 pat tik ekskluzīvā vietā, kad viena kāja ir izlijušas eļļas traipā, bet otra mēģina noturēt galda stabilitāti, liekas tā kā par daudz.

Pēc stundas gaidīšanas un gida/pavadošās personas īsa maršruta izklāsta un informācijas, ka braucienu filmēs laba profesionāla video komanda (videokameras gan izskatās pēc tādām kuras būtu piedzīvojušas faraonu laikus), varam doties ceļā.

Lai izbrauktu no pilsētas sastopamies ar pirmo kontrol posteni, turpmākajā ceļā tādu būs vēl seši, lielāki vai mazāki, bet uzticību tiem spēj ieviest vien pāris melnās armijas formās tērptu jaunekļu Pārējie civilajās drēbēs vairāk gan izskatās pēc tādiem, ko tumšā vietā labāk nesastapt, bet tas droši vien ir tikai pirmais iespaids, jo pēc draudzīgas sarunas šoferis atdod viņam kādu apskrandušu lapeli ar rakstiem un varam doties tālāk.

Pēc aptuveni 150 kilometru asfaltēta brauciena ar ātrumu, kas par 40 km/h pārsniedz atļauto (laikam jau motora jauda neļāva braukt ātrāk), pie kārtējā kontrolpunkta, nogriežamies tuksnesī un sākas reklāmas aprakstos pieminētais safari ar džipiem pa tuksnesi. Neslēpjot sajūsmu jāatzīst, ka defektu pārvērst par efektu ir jāmāk un šeit tas ir izdevies par visiem 80%. Kratoties pa akmeņaina tuksneša grambām ar pateicību jāpiemin prātīgais šoferis, kas neiesaistījās jaunāko šoferu ātrumsacīkstēs, bet izvēlējās savam auto un līdz ar to arī mums saudzīgākos ceļus. Lai sasniegtu visus 100%, trūka tikai apstāšanās kādas aizas vidū un pastaiga pa putekļainajiem akmeņiem, apskatot un fotografējot retos kokus un citus tuksneša augus, varbūt uzkāpjot kādā pakalnā sajust saules svelmi tuvāk, kā tas ir sauļojoties pludmalē. Bet tā kā šāda nepiespiesta pastaiga nenotiek, tad nākas ciest kratīšanos sakostiem zobiem.

Otrā apstāšanās vieta - Beduīnu oāze

Te nu ir tā vieta, kur jums lieti noderēs viesnīcas līdzi dotās pārsaldinātās suliņas un pāri palikušās desas maizītes, mazo bērneļu lūgumi pēc kaut kā ēdama izliekas patiesi un neuzspēlēti. Gida stāsts par beduīnu dzīves veidu un tradīcijām ir saistoši un atklāj nianses ko ģeogrāfijas grāmatās nav nācies lasīt, iespējams tas tādēļ, ka puisis pats ir ēģiptietis un daudz ko var pastāstīt ne tikai no oficiālās informācijas, bet arī iekļaujot reālās dzīves odziņas.

Oāzi līdz ar tūristu ierašanos piepilda arī vietējās sievietes, kas, sasēžot gar taciņu malām koku paēnā, mēģina piesaistīt uzmanību un pārdot kādas stikla pērlīšu virtenītes vai lakatiņus.

Vīrs baltā atbraucējus cienā ar tēju un uz paplātes izkārto dažādu zāļu maisiņus, kas pēc gida apgalvojumiem neradīšot problēmas ar muitniekiem, jo esot tik vien kā tējas, ko beduīni izmantojot dažādu kaišu dziedniecībai un vienkārši veldzes gūšanai.

Abo Galum, Aqaba līča krastā

Kā patiess prieks, izbraucot no klinšu skavām, priekšā paveras dzidri zilais un vēju tramdītais Aqaba līcis. Arī braukšana paliek mierīgāka, jo krasts ir līdzens, tik vien kā salīdzinoši sīku klints atlūzu izraibināts.

Te nu mēs esam, no koka saslietas nojumes, kurās dažviet var redzēt kādu tūristu grupiņu. Kāds slēpjas no vēja, kāds pārģērbjas, lai dotos skatīt koraļus, kas ir šī nacionālā parka galvenā vērtība. Koraļļi patiešām krāšņi, tomēr zivis patramdītas un baudās peldēt cilvēku tuvumā. Ir pienācis pusdienas laiks un kādā no nojumēm tiek sakārtots galds arī mūsu grupiņai: rīsi, salāti, kartupeļi, ceptas vistas, divu veidu zivis, kas gan tiek izdalītas simboliski maziem gabaliņiem, laikam jau šodien loms nav bijis liels.

Tepat ari sākas karavānas ceļš uz Blue Hole, kas ir viens no šī brauciena lepnumiem - 100 metrus dziļa koraļļu aiza. Katrs tiek pie sava kamieļa un atkāpšanās ceļš ir nogriezts, bailes no augstuma un kamieļiem jāatstāj šajā ciematiņā, jo džipi dodas apkārtceļā atpakaļ pa iebraukto tuksneša ceļu.

Brauciens ar kamieli ilgst aptuveni pusotru stundu un ir pietiekoši liels baudījums, lai teiktu, ka kratīšanās cauri tuksnesim ir aizmirsta. Tomēr nākamiem braucējiem iesakām neaizmirts kādus galvas apsējus vai cepures, kā arī nodrošināties ar siltajām drēbēm - Aqaba līcis ir izslavēta vindsērfingistu meka un šī diena nebija izņēmums, vējš bija vienmērīgi stiprs un lika sevi manīt uz šaurajām klints takām.

Blue Hole

Vieta, kuru droši var iztēloties kādā Indiana Jones filmā vai klausoties hipiju laika mūziku. Ūdenspīpes, tējas malkošana ērti izlaižoties spilvenos ar skatu uz Sauda Arābiju, pilnīga noslēgtība no apkārtējās pasaules un trauksmains miers kurā kā zobena cirtieni ik pa mirklim iešaujas spēcīgas vēja brāzmas, līdzi nesot sāļas šlakatas. Un krietni padilušie nomas hidrokostīmi te iederas daudz labāk nekā, dārgakmeņu veikals blakus esošajā patukšajā Dahabas pilsētiņā. Viļņi ir diezgan pamatīgi, bet tas šejieniešus neuztrauc un viņi tikai ierasti notrauc: "šodien tāds vējaināks, parasti te ir mierīgāk", bet no acu skata ir saprotams, ka tā tāda atruna vien ir un patiesībā šis sāļais vējš ir tas, kas pievilina viņu īstos klientus. Viesnīcas pludmalē peldētgribētājus sagaidītu melnais aizlieguma karogs, bet te dodamies ienirt zilajā caurumā. Ūdens ir siltāks nekā gaiss un skatam paveras krāšņi saules staru izgaismoti koraļu rifi. Un tomēr tepat uz klintīm piestiprinātas plāksnītes ar vārdiem un skaitļiem, kas brīdina - ne visi atgriežas un pārgalvībai šeit nav vietas, katru gadu jūra paņem savu tiesu.

Dabah (Zelts)

Kūrorts, kas patreiz ir tikai attīstības stadijā un šeit ir vairāk viesnīcu, kas ceļas nekā to, kas ir apdzīvotas. Tādēļ cenas te ir zemākas nekā plašāk pazīstamajās vietās, bet tad ir jārēķinās, ka ārpus viesnīcas nekādas sakarīgas izklaides nebūs, toties viļņi, vējš un jūra te ir pilnīgi citi nekā tas ir Sharm el Sheikhā.

Apstājamies pie kāda veikaliņa, kura saimnieki diezgan sparīgi sāk organizēt vispārizglītojošu lekciju par viņu piedāvāto dārgakmeņu vērtību un labajām īpašībām. Tā kā mēs maz interesējamies par iespēju pievienot savai suvenīru kolekcijai kādu akmens kluci, izlavamies ārā un pēc īsa loka apmešanas esam jau auto, kura īpašnieks vēlīgi mūs sagaida un ieienteresēts iztaujā par Latviju, tās valodu un vēsturi, atpakaļceļš jau ieslīgst tumsā un viesnīcas ugunis sagaida ar patīkamu nogurumu kaulos.

Kopsavilkums

Turpceļš ir garš un grūts, labāk izvēlēties maršrutu kurā tuksnesis ir pirmais, nevis noslēdzošais posms;
Neizmetiet nebaudāmos dzērienus, beduīnu bērneļi laimīgi tos saņemt;
Pusdienās noteikti nogaršot zivis, sevišķi balto;
Neaizmirst par siltajām drēbēm un galvas segu;
Pirms brauciena zemūdens fotoaparātu labāk pirkt veikaliņā ar kases aparātu, cena būs tuvāka reālajām iespējām (vienreizējais ar kaulēšanos 5 Ls, vairāk reizes lietojamais ar zibspuldzi un kases čeku - 7 Ls);
Nerāpties pa klintīm un pārkarēm, vējš ir gana spēcīgs, lai nejauša vēja brāzma Jūs parautu līdzi;
Brauciena laikā "profesionāli" safilmēto neuztvert kā mākslas darbu, tā vienkārši būs piezīme jūsu foto albumam, bez pretenzijām uz kaut kādām kvalitātes pazīmēm (DVD par 27 USD);
Savāktās koraļu atlūzas un skaistos gliemežvākus nofotografējiet un atstājiet turpat pludmalē, izlidojot jūsu bagāžu pārbaudīs 3 reizes, gan naudas gan cietuma sods gana liels, lai negribētos pārbaudīt vai caurskatot tiks šamējie pamanīti vai netiks.