Iespējams, zināma tikai pateicoties karam ar angļiem 19.gadsimtā, Krima joprojām paliek nezināma ceļotājiem. Uz pasaules nav daudz vietu, kas liktu Jūsu galvai griezties riņķī.
Noslēpumaino skitu apdzīvota, vēlāk Grieķu apmetne, Romas Impērijas, pēc tam arī gotu, huņņu, hazāru pārņemta, iekļauta pirmā Kijevas cara valstī, zaudēta Bizantijai, Mongoļu nopostīta, Tatāru atjaunota, Turku nostiprināta, Krievu anektēta un visbeidzot uzdāvināta kā dāvana Ukrainai. Cik daudzas vietas var lepoties ar tik krāšņu 2500 gadus ilgu vēsturi?
Tā rezultātā Krimu nevarētu nosaukt par neinteresantu vietu. Galvenais tur sastopamais mantojums ir tatāru, turku un krievu veidots. Bakšisarai pils spožums, kas bija viduslaiku tatāru hanu tronis, un Sudakas cietoksnis – turku nocietinājumu komplekss, kas nostiprināts ap galvu reibinoši augstiem kalniem – tās ir tikai dažās Ziemeļaustrumu pērles, kas jāredz kopā ar krievu monarhu un rakstnieku (piemēram, Čehova) vasaras rezidencēm un vecticībnieku klosteri, tajā skaitā ļoti savdabīgo Uspenskas garīdzniecības alu komplekss.
Pievienojiet vēl mazliet svarīgus vēsturiskus faktus. Tieši te kļuva pazīstama Florences lakstīgala. Tieši Baltā armija pavadīja savu pēdējo dienu pirms Sarkanās armijas uzvaras. Tieši te Jaltā, Staļins, Rūzvelts un Čērčils sadalīja laupījumus. Var teikt, ka slāviem Krima ir tas pats, kas visai pasaulei Āfrika – tas ir Austrumeiropas šūpulis, pirmatnējais sākums.
Un pēc šīs spēcīgās aktīvās un etniskās vētras, Krima joprojām paliek demogrāfiski nomocīta vieta. Deviņdesmit procenti tās iedzīvotāju ir krievi, kam tomēr ir jāapgūst ukraiņu valoda un jāpakļaujas Ukrainas likumiem. Faktiski, un Jums to apstiprinās ikviens vietējais, Krima nekad nav bijusi Ukrainas daļa. Krievi to atņēma tatāriem 1790.os gados, neilgi pēc pašas Ukrainas, kas tika sagrābta svešā varā. Beigu beigās Hruščovs to uzdāvināja Ukrainai vienotības 300 gadu svinībās. Pēc Padomju Savienības sabrukuma apmulsušie krievi pēkšņi saprata, ka atrodas neatkarīgajā Ukrainā. Piedevām, vietējā tatāru populācija, ko 1940. gadā deportēja pēc Staļina pavēles sakarā ar sadarbību ar nacistiem, bija spērusi lielus soļus Krimas kā autonomas tatāru republikas izveidē. Bet deviņdesmito gadu krahs tagad ir tikai atmiņas.
Ielās joprojām ir manāmas padomju laiku paliekas. Dezaktivētie T-34 tanki ir atstāti parkos kā Otrā Pasaules kara drosmīgo cīņu pieminekļi. Padomju vadoņa tradicionālie krūšu tēli joprojām smaida pretī cilvēkiem un vecā paaudze pie vodkas glāzes joprojām mēdz atcerēties vecos labos laikus.
Lai gan dzīve nav viegla, joprojām šur un tur parādās zināmas nesaskaņas. Krima līdz šim ir viena no mierīgākajām, klusākajām vietām bijušās Padomju Savienības teritorijā. Lai arī pie kādas etniskās grupas viņi piederētu, vietējie sevi uzskata par krimiešiem. Viņi bauda dzīvi ne sliktāk kā Spāņi un tieši tādu pašu iemeslu vadīti.
Krima ir brīnišķīga, satriecoša, apreibinoša. Tā ir tieši pretī Turcijai pa jūras ceļu. Maigais subtropu klimats sniedz Jums visu, ko vien var vēlēties – daudz saules, patīkamu gaisa temperatūru, lielisku laiku pie jūras, siltu jūras ūdeni. Jums jāredz augļu tirdziņi. Tie Jums atgādinās jebkuras Vidusjūras vai Tuvo austrumu bagātības. Nav brīnums, ka Krimai jau ir 200 gadus gara jūras kūrortu tūrisma vēsture. Tā vienmēr ir bijusi tā vieta, kur devās krievu monarhi un komunistiskās partijas līderi – lielākā atpūtas pērle viņu valstībā. Krimas jūras piekraste ir viena gara un kūrortu strēle. Krima krieviem un ukraiņiem ir tas pats, kas Kanāriju salas britiem vai Bahamas amerikāņiem.
Ir interesanti apvērot piekrastes ciematu iedzīvotājus. Viņiem ir raksturīgas tādas pašas īpašības kā visiem citiem – vienkārša dzīves mīlestība, siltums, dzīvesprieks. Ir patīkami apjaust, ka šādas vietas ir valstī, kas nebūt nav zināma tieši šī iemesla dēļ.
Jebkurā virzienā ejot, te kūsā daba. Jūs varat baudīt ne tikai piekrasti un ielejas, bet arī neticamos kalnu skatus un neskaitāmās alas vairāku kilometru dziļumā. Te ir daudz vairāk, nekā varētu vēlēties dabas mīļotājs un piedzīvojumu meklētājs.
Visas šīs lietas te ir kompaktas. Visas pussalas šķērsošanai ir nepieciešamas tikai dažas stundas. Ceļojums ir lēts, vienkāršs un regulārs – autobusi, trolejbusi, vilcieni. Galvenais centrs te ir galvaspilsēta Simferopole – tā nav vibrējoša, bet gan patīkama pilsēta, kas sevī iemieso krimiešu patīkamās saulainās pēcpusdienas. Visas vietas, kuras Jūs vēlēsieties apmeklēt atradīsies tikai vienas divu stundu attālumā.
Tur nav drošības problēmu. Ir nepieciešama tikai ierastā piesardzība. Visi stereotipi par noziedzīgajiem grupējumiem nāk no citas pasaules, kas ir tālu prom no Krimas. Vienīgā lieta, kas Jums sagādās grūtības, ir valoda – kirilica nav viegla. Tikai daži cilvēki prot angļu valodas pamatus un svešinieki te izraisa dzīvīgu interesi.
Krima ir īpaša un brīnišķīga vieta. Tā ir daudzdimensionāla. Tā ir patstāvīga. Tik maza, bet tik bagāta. Jūs tur varat pavadīt daudz laika īpaši neaizdomājoties, ko darīt tālāk. Neņemot vērā Ukrainas vīzu sistēmu ( kas ir daudz vienkāršāka par Krievijas režīmu) un Krimas dabas un klimata dažādības, tā iespējams ir viena no vienkāršākajām, ērtākajām un krāsainākajām vietām, no kurienes uzsākt Krievijas un Ukrainas iepazīšanu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
.jpg "Brāļi Auzāni Burtniekos Valmieras novada Tūrisma pārvalde")
