Pēdējos
gados pieaug noslēgto laulību skaits, samazinās arī šķiršanās statistikas
rādītāji. Jūnijs, jūlijs, augusts un septembris ir tie mēneši, kuros
tradicionāli tiek noslēgts visvairāk laulību. Pašā kāzu “buma” vidū Rīgas
pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas darbinieki, Biznesa augstskolas Turība absolventi Irēna Dīķe, Maiga
Lībiete un Miervaldis Jenčs stāsta, kas pamudina pārus noslēgt laulības un kādas
ir jaunākās laulību ceremonijas tendences.
Dzimtsarakstu nodaļa nav kāzu konveijers
Reklāma
„Lai
cik noslogota būtu ikdiena, cenšamies atrast individuālu pieeju katram pārim,
pat, ja vienā dienā nākas reģistrēt daudzus. Rūpīgi plānojam ikdienas grafiku,
katram pārim atvēlot pietiekami daudz laika. Vasarā, kad ir aktīvākais laiks,
reizēm gadās, ka pāri „saskrienas”, bet nekad nepieļaujam, lai veidojas rindas
un pāriem būtu jāgaida. Katram pārim ir atvēlēta pusstunda, bet, protams, ir
tādi, kas pakavējas ilgāk, piemēram, lai nofotografētos, iedzertu šampanieti
u.tml.,” stāsta I. Dīķe.
M.
Jenčs, kurš ir Latvijā vienīgais vīrietis, kas vada laulību reģistrāciju,
piebilst: „Katram pārim atdodam daļiņu no sevis - nav tā, ka visās ceremonijās
atkārtojam vienu un to pašu tekstu. Cenšamies katram piemeklēt kādus ceļa
vārdus, pateikt vai novēlēt kaut ko no sevis. Ceremonijas laikā mums jānodrošina
ne tikai emocionālais aspekts, bet ir jāseko līdzi arī laulības juridiskajai
pusei – visiem vārdiem, uzvārdiem, datumiem, personas kodiem u.tml. jābūt
pilnīgi precīzi piefiksētiem. Ja laulājas ārzemnieki, situācija ir vēl
sarežģītāka. Turklāt, mūsu darbs sākas krietni pirms laulības reģistrācijas -
no brīža, kad pāris iesniedz iesniegumu par šādu vēlmi. Kārtojam visu nepieciešamo
dokumentāciju, ievadām datus reģistros u.tml. Šampanietis ir tikai pašās
beigās. Jāpiebilst, ka šeit, Teikas dzimtsarakstu nodaļā, laulību reģistrē ļoti
daudz ārzemnieku, proti, jauktie pāri.”
„Pavisam
nesen laulājām pārus no Panamas, Venecuēlas, Meksikas u.c. valstīm. Bet jāņem
vērā, ka ceremonija notiek tikai valsts valodā - ja nepieciešams, pāris var
pieaicināt tulku,” stāsta I. Dīķe.
Notāriem nevajadzētu piešķirt tiesības reģistrēt laulības
M.
Jenčs stāsta: „Domāju, ka laulības reģistrācijai jābūt tikai dzimtsarakstu
ziņā. Labs jautājums ir arī par laulībām baznīcā, proti, saskaņā ar Satversmi
baznīca ir nošķirta no valsts, attiecīgi, laulībām baznīcā nevarētu būt
juridisks spēks. Protams, salaulāties Dieva priekšā ir viena lieta, taču, kad
baznīca izsniedz apliecību, uz kuras ir gan krusts, gan valsts ģerbonis,
manuprāt, tas nav pareizi. Un, atgriežoties pie notāriem, gribētu piebilst, ka
arī viņiem nav jāpiešķir tiesības laulāt - nedomāju, ka tas veicinās laulību
reģistrāciju skaita pieaugumu.”
Pirmslaulību kursi ir nepieciešami
„Pirmslaulību
kursiem noteikti nevajadzētu būt obligātiem. Bet tiem pāriem, kuriem tas
interesē, šādai iespējai jābūt pieejamai. Laulību vēlas reģistrēt arī ļoti
daudz jaunu pāru, kuriem vēl nav tik padziļināta izpratne par dažādiem laulības
aspektiem – kopdzīvi, ģimenes budžetu, bērniņa reģistrēšanu u.tml. Lai arī par
šo kursu saturu tika daudz smīkņāts, tajos bija ietvertas arī daudzas
lietderīgas lietas,” uzsver M. Jenčs.
Katram pārim sava motivācija
„Ir
pāri, kuri dzīvo kopā pat divdesmit gadus un tad kāda iemesla dēļ izlemj
apprecēties. Daļu pāru pamudina juridiskais aspekts, proti, neraugoties uz to,
cik ilgi viņi dzīvo kopā, vai ir kopīgi bērni vai īpašums, likuma priekšā tie ir
sveši cilvēki. Mūsdienu pasaulē, kad nevar zināt, kas notiks pēc brīža, ir
svarīgi sakārtot attiecību juridisko pusi, piemēram, lai otrs cilvēks
nepieciešamības gadījumā būtu tiesīgs pieņemt lēmumus, kas saistās ar veselību,
medicīnisko aprūpi, finansēm u.tml. Spilgts piemērs bija Zolitūdes traģēdija,
kas izgaismoja nereģistrēto attiecību problēmu, proti, zaudējot traģēdijā otru
pusi, šiem cilvēkiem nepienācās ne valsts atbalsts, ne pabalsti,” stāsta M. Jenčs.
I.
Dīķe uzsver, ka „laulības reģistrācija tomēr nozīmē stabilitāti un sakārtotību
attiecībās, kas ir īpaši būtiski, ja pārim ir bērniņš. Daļu pāru attur
nevēlēšanās rīkot lielus pasākumus vai svinīgas ceremonijas, tāpēc atgādinām,
ka ir iespēja reģistrēt laulību tikai liecinieku klātbūtnē, pavisam ātri un
klusi. Laulības reģistrācija ir zināma robežšķirtne, kuru pāris pārkāpj – tas
nozīmē citu statusu, kas vieš zināmu drošības un stabilitātes sajūtu cilvēka
apziņā un sirdī.”
„Ja
man jautā, vai iniciatīva reģistrēt laulību biežāk nāk no vīrieša vai no
sievietes, tad jāteic, ka arī šajā ziņā gadījumi ir ļoti dažādi – ir reizes, kad
iniciētājs ir vīrietis, bet sieviete ir tā, kas kārto visus tehniskos un
juridiskos jautājumus. Sievietes jau ir aktīvākas uz šādām lietām, kas attiecas
uz vietas izvēli, ceremoniju, laiku, datumu u.tml. Ir gadījumi, kad meitene
tikai klusē un ļauj rīkoties vīrietim,” piebilst I. Dīķe.
Jaunie pāri vēlas askētiskākas ceremonijas bez emocijām
„Pēdējā
laikā pāri vairās no emocionalitātes laulību ceremonijā. Bieži vien pirms tam
lūdz: “Tikai neraudiniet mani!” Ko tad nozīmē – neraudināt? Laulību
reģistrācija ir aizkustinošs un svarīgs brīdis. Tēti un mammas raud bieži, un
tas nav nekas slikts. Reizēm vecāki sāk raudāt pirms ceremonija vēl sākusies. Mammām
birst asaras, tēti nervozē, un arī mēs
neesam roboti, arī mums ir emocijas un līdzpārdzīvojumi. Nereti gadās, ka
ceremonijas laikā apraudas arī lieli un spēcīgi vīri,” stāsta dzimtsarakstu
nodaļas darbinieki.
Konfidencialitāte garantēta
M.
Jenčs stāsta: „Parasti atnāk un saka: ”Mums jau neko daudz nevajag, pēc
iespējas vienkāršāk.”, un beigās tāpat ir gan viesi, gan šampanietis, gan
mūzika.”
„Patiesībā,
pret dzimtsarakstu nodaļām ir ļoti nevienāda attieksme, to kultivē arī masu
mediji, kuros dzimtsarakstu nodaļas tiek ļoti kariķētas, sauktas par zagsiem (no krievu valodas: ЗАГС - записи актов гражданского состояни),
bet tā jau nemaz nav - neviens te neko “nezags”. Cilvēkos joprojām dzīvo
stereotipi par laulību reģistrācijām, par garām runām u.tml., tāpēc daudzi pāri
uzsver, ka neko nevēlas. Bet tad, kad tā reģistrācijas diena pienāk, tad gribas
gan sapucēties, gan uzaicināt vecākus un vismaz tuvākos radus. Tās arī ir
muļķības, ja kādreiz tiek teikts, ka dzimtsarakstu nodaļā nevar apprecēties konfidenciāli.
Var! Mēs ievērojam rakstītus un nerakstītus ētikas kodeksus, neizpaužam neviena
pāra kāzu datumus un laikus trešajām personām, neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir
vai nav sabiedrībā zināmi. Ir gadījumi, kad žurnālisti mēnešiem katru dienu
brauc uz dzimtsarakstu nodaļu, no rīta līdz vakaram sēž automašīnā un gaida,
vai tikai nelaulāsies kāda slavenība, bet no mums šādu informāciju nevar
iegūt,” stāsta I. Dīķe.
