Oktobra sākumā Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Slimnīcu biedrība
iepazinās ar Pasaules Bankas ekspertu apjomīgo pētījumu un ieteikumiem
veselības aprūpes sistēmas stratēģijai prioritāro slimību jomā Latvijā un atzina to par nekvalitatīvu. Arī Aizkraukles slimnīcas ķirurgs – traumatalogs, Biznesa augstskolas Turība absolvents Ēriks Vizulis dalās viedoklī par Pasaules Bankas īstenotā pētījuma secinājumiem, kas skar reģionālās slimnīcas. Intervijā Ē.Vizulis uzsver, ka ārsti nav šaha figūras, ko pēc saviem ieskatiem var pārvietot pa visu Latviju.
90. gados bija ārsti, bet nebija aprīkojuma – mūsdienās ir otrādi
Reklāma
Esmu ārsts kopš 1992. gada – ja 90. gadu beigās nebija gandrīz nekā, ja runājam par aprīkojumu, taču bija personāls, tad mūsdienās ir praktiski viss, taču gandrīz vairs nav, kas strādā. Manā skatījumā medicīnas nozarē strauji tuvojas darbinieku krīze, faktiski tā pastāv jau šobrīd, vienīgi latentā formā. Pats strādāju gan slimnīcā, gan savā privātpraksē, arī ārsti, ar kuriem esmu kopā mācījies, visu mūžu ir strādājuši vairākās vietās vienlaicīgi. Latvijā tas nav nekas jauns, ja ārsts vienlaicīgi strādā divās vai pat trijās darba vietās. Nostrādājot vairāk nekā 20 gadus, kļūst skaidrs, ka tas tomēr nav pareizi – no tā neiegūst ne ārsts, ne pacienti. Visās ārstniecības iestādēs ir vienādi pacienti, proti, visiem nepieciešama vienlīdz kvalitatīva aprūpe, un ārsts, kurš iepriekšējā naktī nav gulējis, jo bijusi dežūra citā slimnīcā, vairs nespēj strādāt tikpat labi. Pacientiem no tā nav jācieš, tā nav viņu problēma, diemžēl, ārstiem vairumā gadījumu divi darbi ir izdzīvošanas jautājums. Nav tā, ka ārstiem tas patiktu, vai vienkārši gribētos tā strādāt.
Vairākas reizes esmu stažējies Rietumeiropā, un, piemēram, Vācijas slimnīcā es šobrīd būtu pielīdzināms nodaļas vadītājam, kuram ir savs palīgs, kas atvieglo ikdienas darbu, veicot, piemēram, nepieciešamo dokumentācijas sagatavošanu u.tml. Tas sniedz ārstam vairāk laika, ko pavadīt pacientu izmeklēšanā un ārstēšanā.
Ticējums vēsta – ja slimnīcu atjauno, to drīz slēgs vai reorganizēs
90. gadu beigās bija jūtama situācijas uzlabošanās – parādījās finansējums, varējām sākt veikt nelielus remontdarbus, iegādāties nepieciešamo aprīkojumu u.tml., savukārt, šobrīd Latvijā sāk parādīties nejauks novērojums – ja slimnīca tiek izremontēta un aprīkota, tad to drīz reorganizēs. Spilgts piemērs ir Ludzas slimnīca – to pilnībā atjaunoja, bija izveidots pat helikoptera laukums, un pēc tam sekoja reorganizācija. Jā, slimnīca netika slēgta, taču tās funkcijas, kuras slimnīca tika sagatavota veikt, tika atņemtas.
Mākslīgas reģionālās reformas ietekmē veselības aprūpes sistēmu
Līdzīgā situācijā bija arī mūsu slimnīca, atjaunojām telpas, gan paši ņemot kredītu, gan pašvaldība, sakārtojām iekšējo loģistiku un pienāca zīmīgie 2009. gada notikumi, kad notika slimnīcu reorganizācija, kuras ietvaros piecas rajona slimnīcas tika pārveidotas par lokālajām. Man joprojām šķiet, ka tas noticis vakar, bet mēs jau atkal stāvam uz jaunu reformu sliekšņa. Ja tiks īstenota VARAM plānotā reforma un Latvijā tiks izveidoti 16 apriņķi, cietīs arī slimnīcas. Patiesībā pareizāk pat būtu bijis veidot šos apriņķus jau iepriekšējās teritoriālās reformas laikā, kad tika veidota novadi. Vecā rajonu sistēma, lai gan saglabājusies no padomju laikiem, man šķita daudz loģiskāka, jo rajonu centri bija gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski veidojušies. Novadi tomēr bija mākslīgi veidoti, daudzviet radot apjukumu un neapmierinātību, turklāt, tas izraidīja arī slimnīcu tīkla reorganizāciju.
Visi ārsti nepakļausies reformām
Ja cilvēki, kuri ir atbildīgi par veselības nozari, uzskata, ka viņiem atliks tikai pateikt, kurās Latvijas vietās jābūt slimnīcām, un ārsti, kuri būs palikuši bez darba, uzreiz brauks un strādās attiecīgajās slimnīcām, tad viņi maldās! Tā nenotiks! Ārstam, kurš dzīvojis un strādājis Rīgā vai Aizkrauklē, nevar vienā dienā pateikt, ka tagad viņam būs jāstrādā Liepājā. Visi ārsti nepakļausies šīm reformām, tieši pretēji, tas tikai veicinās augsti kvalificētā medicīnas personāla izbraukšanu uz ārvalstīm.
Manuprāt, daudziem medicīnas nozarē ir bijušas ķecerīgas domas – piemēram, Vācijā liela daļa bez pūlēm atrastu labāk atalgotu darbu. Lielu daļu medicīnas darbinieku no aizbraukšanas attur tikai patriotisms vai arī tas, ka Latvijā mācās, dzīvo un strādā arī viņu ģimenes locekļi. Ir daļa, kas paliek Latvijā valodu zināšanu trūkuma dēļ, taču tie lielākoties ir pirmspensijas vecuma darbinieki.
Nav saiknes starp tiem, kuri pieņem lēmumus, un sabiedrību
Mūsu valstī trūkst saiknes starp tiem, kuri pieņem lēmumus, un tiem, uz kuriem attiecas šie lēmumi un to sekas. To spēcīgi var izjust arī medicīnā un veselības aprūpē. Arī izglītības sistēmā, bet par to jau ir atsevišķs stāsts. Atbildīgajām personām jāatceras, ka arī medicīnas darbinieki ir cilvēki, daļa no viņiem var vienkārši iespītēties un aizbraukt. Ārstus nevarēs pārvietot pa Latvijas slimnīcām, kā figūras pa šaha galdiņu.
Kur nebūs ambulances, nebūs arī iedzīvotāju
Runājot par Pasaules Bankas pētījumu un tā secinājumiem, jāsaka, ka viens pētījums nav pamats veikt reformu veselības sistēmām, Latvijā jau ir bijusi līdzīga pieredze. Piemēram, iepriekšējā pētījumā tika minēts, ka optimālais dzemdību skaits slimnīcā ir 300, šajā pētījumā slieksnis ir jau 500, nākamajā būs 1200, un tad jau Latvijā paliks tikai trīs slimnīcas ar dzemdību nodaļām. Nedomāju, ka šī reforma ir domāta, lai uzlabotu cilvēku dzīvi – tas savilks tikai vēl ciešāku loku ap Rīgu. Negribētos nonākt līdz situācijai, kad 20km rādiusā ap galvaspilsētu sākas nāves zona. Jau tagad laukos redzam nobrukušas autobusu pieturas tukšos ciematos, turpināt šādas reformas, situācija tikai pasliktināsies. Paliek mazāk cilvēku, likvidējam skolas; kur nav skolas, nevajag arī ambulanci; ja nav ambulances, arī atlikušie cilvēki aizbrauc – tas ir apburtais loks. Un paliks tikai sabrukušas autobusu pieturas.
Ārstiem Rīgā jau tagad ir liela slodze
Viens no Pasaules Bankas ieteikumiem ir skaidri noteikt, kurās slimnīcās var veikt sarežģītākas procedūras un operācijas, un – kurās vienkāršākas. Šis jautājums jāuzlūko pragmatiski – Latvijā tā nav, ka visās slimnīcās veiktu sirds pārstādīšanu u.tml. Ja jautājums ir par naudas līdzekļu koncentrāciju, tā jau ir cita lieta. Un šādā situācija cietīs, piemēram, Aizkraukles un citas līdzīgas slimnīcas – tiks noņemtas zināmas manipulācijas, kas ir valsts apmaksātas, savukārt, tām manipulācijām, kuras valsts turpinās apmaksāt, samazināsies apjoms. Ja kāds pierādīs, ka no šādas reformas iegūs visi valsts iedzīvotāji, es tai piekristu, bet, vai tā būs?
Turklāt, nav jau arī tā, ka lielākajās slimnīcās Rīgā kolēģi staigā ar uzrotītām piedurknēm, trin nažus un gaida, kad beidzot varēs operēt. Nav prāta darbs vēl vairāk palielināt šo ārstu noslodzi. Ņemsim par piemēru Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcas akūto traumu vai politraumu nodaļu, viņi jau šobrīd ikdienā ir ļoti nodarbināti, nedomāju, ka nākotnē atliks laiks estētiskajām operācijām. Šī joma paliks novārtā, jo ārsti nespēj dubultot vai trīskāršot savu slodzi. Iepriekšējais pētījums noteica, ka vienam ķirurgam gada laikā rekomendē veikt vismaz 500 operācijas. Ja pieņemam, ka gadā ir aptuveni 200 darba dienas, tad ir skaidrs, ka neatliek laika nekam citam – ne pacientu pieņemšanām, ne vizītēm, nemaz nerunājot par zinātnisko darbu u.tml. No ārsta tiek prasīta nepārtraukta kvalifikācijas celšana, piedalīšanās semināros u.tml., ar 500 operācijām gadā tam nebūs laika. Vēl rodas jautājums, vai pētījuma autori ir ņēmuši vērā, ka ir operācijas, kas ilgst pusstundu, un ir arī tādas, kas ilgst piecas stundas.
Reģionālās slimnīcas riskē nonākt neapskaužamā situācijā
Man, protams, var oponēt, iespējams, kāds ar lielāku pieredzi domā citādāk, taču no savas darba ikdienas zinu, ka arī 300 operācijas gada laikā ir ļoti daudz. Aizkraukles slimnīcā šobrīd netrūkst darba, dienā traumpunktā tiek aprūpēti aptuveni 20 - 30 pacienti, lai gan salīdzinājumam varu teikt, ka Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīcā katru dienu caur uzņemšanu iziet aptuveni 300 pacienti. Varbūt kādam šķiet, ka 20 – 30 pacienti diennaktī ir sīkums, taču jāņem vērā, ka katram jāvelta līdz pat pusstundai. Negribētos, lai nākotnē mēs paliktu zonālās slimnīcas līmenī, un no funkcijām mums atļautu tikai sašūt sagrieztus pirkstus.
.png "Izdota Bauskas novada tūrisma himna Bauskas TIC")
