Madlienas pagasta apdzīvotā vieta Plātere nesaudzīgā gadu skrejā un sociālekonomiskās iekārtas maiņā ir zaudējusi savu pagasta statusu, skolu, kultūras namu, bibliotēku, tomēr mantojumā saņēmusi Madlienas novadpētniecības muzeju "Bet tā bija", kas izvietojies bijušās izglītības iestādes ēkā.
Plāteres apdzīvotā vieta veidojusies ap senās muižas (Weissensee; 1905.gadā nodedzināta) centru un Silamuižas pusmuižu (Alt-Hohenheide). Plātere plaši "izauga" padomju gados kā kolhoza "Nākotne" (1975.gadā to apvienoja ar padomju saimniecību "Madliena") ciemats.
Plāteres skolas gaitasPlāteres skola šogad varētu svinēt godājamo 150 gadu jubileju. 1867.gadā uz muižtura Tīzenhauzena zemes tika uzcelta mūra ēka; pēc 10 gadiem skolas namam piebūvēts otrais stāvs. Pirmais pedagogs bija Mārtiņš Skujiņš. Skolas pārziņa Kārļa Rasiņa laikā ierīkots kopgalds – viens no vecākajiem un kvalitatīvākajiem Latvijā 19.gadsimta nogalē. Kamēr apkaimē vēl nebija kultūras nama, skolā tika iestudēti teātra uzvedumi, notika muzikāli pasākumi.
No 1884. līdz 1904.gadam Plāteres pagastskolā strādāja vēlākais preses karalis, "Jaunāko Ziņu" izdevējs Antons Benjamiņš. Viņa vadītais Plāteres-Aderkašu jauktais koris piedalījās III Dziesmu svētkos Rīgā (1888) un IV svētkos Jelgavā (1895). Ar A.Benjamiņa ierosmi tika dibināta un viņa vadībā darbojās viena no lielākajām draudzes biedrībām – Aderkašu-Plāteres-Taurupes labdarības biedrība, kas sniedza nozīmīgu ieguldījumu sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Plāteres skolā savulaik mācījās un vairākus gadus pedagoga pienākumus veica komponists, diriģents, mūzikas kritiķis Kārlis Arturs Kažociņš. Tāpat skolotājs bija Madlienas "Ādmiņos" dzimušais dzejnieks, novadpētnieks, diriģents, ērģelnieks, neatlaidīgs cīnītājs par latviešu literārās valodas tīrību – Arturs Ludvigs Mežaks. Nevar nepieminēt vēl kādu skolēnu, kas lielajā mūžā kļuva par Latvijas armijas ģenerāli un saņēma Dzimtenes augstākos apbalvojumus – Lāčplēša un Triju Zvaigžņu ordeni. Tas bija Eduards Kalniņš.
Plāteres skola tika slēgta 1968.gadā.
Apklusušais "Austrums"Plāteres apkaimes "aizgājēju" vidū jāatceras biedrības «Austrums» simtgadīgais kultūras nams. 1910.-1911.gadā ritēja vērienīgās ēkas būvniecība. Mūrnieka darbus veica Jānis Glāzers, kokapstrādes un būves darbus – galdnieks Kārlis Inde. Biedrības līdzekļu nepietika, tāpēc nācās aizņemties naudu no bankas. Būvmateriālus – ķieģeļus, baļķus, kaļķus – saveda sabiedriskā kārtā. Pajūgi brauca no visām tuvīnajām mājām. Ķieģeļus transportēja no Aderkašu cepļa, kaļķus – no Kokneses, stiklus – no Meņģeles toreizējās stikla fabrikas. 1911.gada 11.novembrī biedrības māja tika atklāta; to iesvētīja Madlienas draudzes mācītājs Celmiņš. Tolaik jaunuzceltā ēka bija otrā lielākā sabiedriskā celtne Latvijas laukos (to pārspēja tikai Vecpiebalgas "māsa"). Kultūras objekta iesvētības tika svinētas un teātra izrādes spēlētas divas dienas.
1944.gadā, kad tuvojās frontes līnija, biedrības nama skatuves iekārtojumu demontēja. To savās mājās saglabāja "Ķiķu" saimnieks Kārlis Kažociņš. Pēc kara viss tika atjaunots. Pagājušā gadsimta 60.-70. – jos gados namā darbu vadīja Plāteres skolas ilggadējais pedagogs Arvīds Saulrietis. Viņš atstājis ļoti vērtīgus atmiņu pierakstus. Ziņas snieguši Arturs Ludvigs Mežaks, Mīle Gulbe, Anna Boļšaka, Klāra Ozoliņa, Andrejs Ozoliņš, Ieva Patjanko, Kārlis Kažociņš u.c. 1964.-1965.gadā «Austrumu» labiekārtoja, taču tā aktīvā kultūras dzīve pārtrūka 1975.gadā. Šobrīd majestātisko stāju joprojām "nesošais" nams ir privātīpašums.
Bet tā patiešām bija...Madlienas novadpētniecības muzejs «Bet tā bija» atrodas bijušajā Plāteres pagasta skolā. Līdz muzeja durvīm laipni aicina liepu alejas abās ceļa pusēs. Te zaļo 42 liepas, vienā pusē 23, otrā – 19. Aleja stādīta ap 1937.gadu, godinot pretī esošā, jaunā pagasta nama (tagad privātmāja «Liepas») atklāšanu. Stādīšanu rīkoja ilggadējais Plāteres skolas direktors Gothards Sirmais, kura raženais mūžs noslēdzās 102 gadu vecumā.
Ideja par novadpētniecības muzeja izveidi pieder kādreizējās padomju saimniecības «Madliena» direktoram Jūlijam Beļavniekam. 1978.gadā muzeju dibināja toreizējā Ogres rajona laikraksta «Padomju Ceļš» žurnālists Ojārs Upenieks. Tajā apkopoti materiāli par pagasta vēsturi, ievērojamiem novadniekiem, apskatāmi senvēstures priekšmeti, piemēram, cirvji un rotaslietas, kas liecina par cilvēku apmetnēm Madlienas teritorijā pirms 5000 gadiem; dokumentāri materiāli par abām revolūcijām, traģisko 1940.gada «atbrīvošanu», latviešu leģionāriem, okupācijas režīma norisēm, izveidotas septiņas ekspozīcijas, saglabātas padomju laiku liecības – sociālistiskās sacensības, darba sasniegumu un Madlienas izaugsmes vēstneši. Ir informatīvie stendi, grāmatas, enciklopēdijas, fotogrāfijas, albumi, vadoņu portreti. Spilgtu ieskatu par kolektīvo darba ritumu pēc 2.pasaules kara sniedz bijušā Madlienas kopsaimniecības priekšsēdētāja Jūlija Beļavnieka grāmata, kurai tādu pats nosaukums kā muzejam «...bet tā bija!».
Gandrīz trīs gadu desmitus par muzeju rūpējās Oļģerts Praličs. Tagad stafeti pārņēmis viņa dēls Armands, kurš uzsver, ka ekspozīcijā redzamie padomju perioda atribūti nav tā laika slavinājums vai nostalģiska atcere. Lielākā daļa cilvēku pēc valstiskās neatkarības atgūšanas likvidēja visu iespējamo, kas saistījās ar nesen piedzīvoto sociālo iekārtu. Tā bija katra paša izvēle – iznīcināt vai saglabāt. Tomēr nozīmīgāk ir neizmest lietas, kas ataino aizvadītā laika īstenību, ieskatīties vēsturē un nepastarpināti spriest par tās notikumiem. Vēl tagad sirmie darba darītāji atceras padomju režīma drakoniskos noteikumus mājdzīvnieku skaita limitēšanā – saskaņā ar dokumentiem ģimenei bija atļauts turēt ne vairāk kā vienu govi un teļu līdz četru mēnešu vecumam; vienu cūku nobarošanai; 10 vistas vai piecus ūdensputnus, vai piecus tītarus, neskaitot cāļus. Ja ģimenei nebija ne govs, ne cūkas, ne aitas, tad visžēlīgi drīkstēja turēt divreiz vairāk putnu nekā atļauts citiem...
Ir lietas, kas naudā nav mērāmas...Armands ir gandarīts, ka ekskursijās uz muzeju brauc daudz skolēnu. Reizumis fotogrāfijās dažs labs jaunās paaudzes pārstāvis atpazīst savu vectēvu un tuviniekus. Nejaušais atklājums «izriež» atklājuma autora krūtis, rada lepnumu, piederības sajūtu dzimtajai vietai, apliecina latvisko dzīvesziņu un to, ka arī «sarkanajā miglā» ļaudis apzinīgi veica ikdienas pienākumus. Skaidrs – sociālo iekārtu nebija iespēja izvēlēties, bet tas nenozīmē, ka mūsu senči strādāja mazāk godīgi. Vēsture ir kā kāršu kava! Bez sešiniekiem un dūžiem spēlēt nevarēs...
Diezgan bieži novadpētniecības citadelē ciemojas ārzemnieki. Tās ir četras – piecas tūristu grupas gadā no Vācijas, Krievijas, Dānijas, Norvēģijas u.c. Muzejā ir viesu grāmata, kurā atzīmēti visi apmeklētāji. «Bet tā bija» atklāti, precīzi, izzinoši un neizskaistināti «runā» par atšķirīgu krāsu laikmetiem un laikiem, kas patiešām bija... Saglabātā un arvien papildinātā, daudzšķautņainā ekspozīcija vecāka gada gājuma cilvēkiem ļauj gremdēties atmiņās, atcerēties skaistās jaunības vai spēka gadus, savukārt jauniešiem iepazīt vēsturi, ko reti var aplūkot citur.
A.Praličs joprojām darbojas arī savā dibinātajā biedrībā «Saules avots», kuras vadītājs un jauniešu grupas domubiedru iedvesmotājs ir dēls Edgars. Galvenās rūpes – vēsturiskā, senatnes elpu saglabājušā Plāteres pilskalna un tā apkārtnes labiekārtošana. Armands pārliecināts, ka Plāterē dzīvos ne tikai ar sievu Ilutu, bet arī viņu izaugušie bērni nedosies svešumā pārticīgākas dzīves meklējumos. Ir lietas, kas naudā nav mērāmas.
Atliek cerēt, ka attālāku Latvijas apvidu jaunā audze aizdomāsies, ka, prasmīgi saimniekojot un izmantojot savas valsts un Eiropas Savienības atbalstu, iespējams turīgi dzīvot laukos, dzimtajā pusē. Varbūt arī valsts elite sapratīs – nedrīkstam būt tikai tranzītu un mijēju valsts – jāveido ražotnes un darbavietas. Svarīgi, lai mazie un lielie uzņēmēji, zemnieku saimniecību īpašnieki būtu pārliecināti, ka pēc dažiem gadiem valsts krasi nemainīs lauku politiku, garantēs stabilitāti un nepārtrauktu, ilgtspējīgu izaugsmi.
Pirmās brīvvalsts cilvēki zināja teikt, ka pietiek ar 16 hektāriem zemes, lai varētu cienīgi dzīvot un izskolot bērnus, lai tiem būtu tēva mājas, kur atgriezties.
Latvju septiņas krāsasLatvju īpatnība zaigo septiņās krāsās: vispirms – zeme, tad – miers. Jo tikai tur, kur miers, var sēklu iesēt zemē. Un miers ir vajadzīgs, lai sēkla uzdīgtu, sējējs savu ražu varētu savākt. Bet kur zeme un miers, tur valda klusums. Šo klusumu vēl padziļina ceturtā krāsa latvju pilnības spektrā – savrupība. Vācu, zviedru, poļu, krievu virskundzībā latvietis tomēr paturēja savu seju – spīts viņu glāba. Par sesto krāsu – darbu – tik daudz un plaši runāts; tās nešķiramā pavadone ir septītā krāsa – daiļums. Kur visas šīs septiņas – zeme, miers, klusums, savrupība, spīts, darbs un daiļums – apvienojas, tur rodas baltā krāsa – Latvju pilnība.
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
.jpg "Piparkūku darbnīcas Brunavas mālotavā Bauskas TIC")
.jpg "Liepājas skaņas Rundāles pilī Bauskas TIC")
