Pasaules čempione ūdensmotociklu sportā, kā arī bijusī Latvijas sieviešu bobsleja ekipāžas pilote Nellija Šlēgelmilha, kura paralēli aktīvajām sporta gaitām paguvusi iegūt maģistra grādu jurisprudencē Biznesa augstskolā Turība, šobrīd saimnieko sporta kompleksā "333", kurā ir izveidots vienīgais drošas braukšanas poligons Baltijā, un nu jau otro gadu tiek rīkots sporta, mūzika un radošuma festivālu "Playground". Nellija Šlēgelmilha dalās savā viedoklī par ekstrēmajiem sporta veidiem, braukšanas kultūru un Latvijas autobraucēju paradumiem pie stūres.
Sports ar riska nodevu
Reklāma
Galvenais ir ļoti spēcīga mērķtiecība – nav tāda vārda "nevar", ir tikai "negribu", to man ir iemācījis tēvs. Lielākoties dzīvē tā arī ir, piemēram, ja kāds jaunietis tagad izdomātu nodarboties ar ekstrēmajiem sporta veidiem, noteikti varētu atrast piemērotāko un iemācīties. Esmu par to pārliecināta! Tas nav nekas neiespējams, uzskatu, ka pasaulē nav nekā tāda, ko cilvēks nespēj paveikt. Viss atkarīgs no tā, vai mēs savā prātā spējam tikt pāri kaut kādām barjerām, iedomām par mūsu spēju robežu. Ja mēs esam fiziski veseli, mēs spējam jebko!
Cilvēkam, kurš vēlas nodarboties ar ekstrēmo sportu, pirmām kārtām, tas patiešām ir jāgrib! Ja būs patiesa, spēcīga vēlme gūt sajūtas, ko rada ekstrēmais sports, tad viss izdosies! Nenoliedzami, svarīga arī laba veselība – kā jau ikvienā sporta veidā, jārēķinās ar iespējamajām traumām, tāpēc jārūpējas par savu veselību un jānostiprina izturība. Pats svarīgākais ir gribasspēks! Mūsdienās arī finansiālais aspekts vairs nav šķērslis – attiecīgajam sporta veidam nepieciešamo ekipējumu var iegādāties arī lietotu, ne vienmēr jāizmanto pats dārgākais aprīkojums.
Ja kāds šobrīd domā par iespēju pievienoties ekstrēmo sporta veidu pārstāvjiem, iesaku apmeklēt festivālu "Playground", kurā katram interesantam būs iespēja ne tikai vērot profesionāļu sniegumu, bet arī iemēģināt savus spēkus vairākos sporta veidos.
Jāatceras, ka apmācības kādā no ekstrēmajiem sporta veidiem var notikt tikai trenera vai profesionāla sportista vadībā! Nevar iet un uzsākt treniņus pats uz savu roku! Katram pašam ir jāsaprot un jāapzinās, ko viņš dara. Ne velti ekstrēmie sporta veidi tieši tā arī saucas – ekstrēmie! Šis vārds jau visu pasaka! Tā nav skriešana, kurā atliek tikai uzvilkt sporta apavus un palēnām vienatnē var sākt šo sporta veidu! Izvēloties ekstrēmos sporta veidus, jārēķinās, ka klāt nāk riska nodeva.
Nākotnē braukšanas kultūra uzlabosies
Liela daļa autovadītāju, kuri nonāk drošas braukšanas poligonā, ierodas ar attieksmi – ko tad tu man jaunu iemācīsi! Daļa autovadītāju ir ļoti pašpārliecināti un uzskata, ja viņi ir pie stūres desmit vai divdesmit gadus, viņiem neviens neko jaunu vairs nevar iemācīt. Viņi ir pārliecināti, ka par braukšanu zina visu! Tāpēc ir liels gandarījums pēc tam saņemt vēstules vai mutiskas atziņas no šiem autovadītājiem ar pateicību par to, ka viņi tomēr ir uzzinājuši un iemācījušies kaut ko jaunu.
Vīrieši ir daudz pašpārliecinātāki attiecībā uz savām autovadītāja prasmēm, dāmas, savukārt, mēdz atzīst – jā, nemāku, neprotu! Kad braucot poligonā tiek simulēta kāda ekstrēma situācija, rokas iet pa gaisu, ir bailes, bet autovadītājas nebaidās to atzīt!
Manuprāt, braukšanas kultūras uzlabošanās Latvijā ir tikai laika jautājums. Ar laiku arī Latvijas autovadītāji, tāpat kā Rietumeiropā, sāks saprast, ka savas prasmes regulāri jāuzlabo. Sportists autobraucējs trenējas regulāri, tad ar ko atšķiras ikdienas autovadītājs? Arī viņam ir vajadzīgs treniņš, un, kur tad mēs trenējamies, izbraucot uz ielas un pasēžot sastrēgumā?! Protams, nē! Autovadītājam ir jābūt gatavam dažādām situācijām, piemēram, uz brauktuves var izskriet cilvēks vai meža zvērs, brauktuve var būt apledojusi un slidena, un tamlīdzīgi.
Vidējais autovadītājs Latvijā ir ļoti pašpārliecināts
Latvijas autobraucēji vidēji ir ar ļoti labām prasmēm, turklāt, sievietes nav sliktākas par vīriešiem un nav arī otrādi. Braukšana pie stūres ir tieši tā joma, kurā izpaužas latviešu pašpārliecinātība, kuras nereti trūkst citos aspektos.
Zināmā mērā apstiprinās arī stereotips par automašīnas markas izvēles saistību ar braukšanas stilu. Nereti apstiprinās pieņēmums par BMW markas auto īpašniekiem kā par agresīviem šoferiem. Skaidrs, ka tāds šoferis, kurš naktī gribēs izbraukt driftā pa lielveikala stāvvietu un klausīties skaļu mūziku, nekad nebrauks ar vabolīti.
Atšķiras arī mērķis, kam kalpo automašīna – vienam tā ir tikai pārvietošanās līdzeklis, citam auto ir vajadzīgs darbam, vēl kādam tas ir veids, kā pašapliecināties un demonstrēt savu statusu. Ja autovadītāji ievērot elementāru cieņu viens pret otru, tad uz ceļa varēs sadzīvot gan BMW, gan Golf. Arī apsēžoties pie stūres ir jāievēro elementāras cieņas un pieklājības normas.
Visspilgtāk tas izpaužas, izbraucot tos nelaimīgos apļveida krustojumus – lielākā daļa Latvijas autovadītāju ignorē otro un trešo rindu, attiecīgi rodas jautājums, kāpēc tad tās tika izveidotas? Tad braucam visi pa pirmo rindu un netērējam miljonus normāla apļa izveidei! Es nevaru iedomāties, ka šāda situācija būtu ārvalstīs, piemēram, Itālijā vai Francijā – šoferis brauc pa pirmo rindu un neļauj pārējiem izbraukt ārā no apļa vai iebraukt tajā. Citviet pasaulē autovadītāji ievēro elementāru principu – ja esi pirmajā joslā, tātad tu grasies izbraukt no krustojuma. Elementāri! Manuprāt, labs risinājums ir izveidots Lietuvā, kur aplī iebraucot pirmajā joslā, nav citu variantu, kā vien izbraukt ārā, jo priekšā ir barjera.
Pirmos divus gadus brauc uzmanīgi
Saskaņā ar mūsu sadarbības partneru – kompānijas BTA statistikas datiem – autovadītāji, kuru braukšanas stāžs nepārsniedz divus gadus, ir daudz uzmanīgāki un brauc ļoti prātīgi. Kas stāžs pārsniedz divus gadus, autovadītāji kļūst daudz pārliecinātāki, es pat teiktu – pārgalvīgāki. Turklāt, tas nav atkarīgs no tā, cik gados tiek saņemtas tiesības. Pirmie divi gadi ir piesardzīgas braukšanas laiks, bet pēc tam autovadītājiem, acīmredzot, šķiet, ka stāžs ir pietiekams, lai varētu atļauties būt neuzmanīgs!
Pārlieka pašpārliecinātība pie stūres ir viena no nopietnākajām autovadītāju kļūdām. Strādājot ar autovadītājiem, kā arī braucot ikdienā, esmu novērojusi dažādas kļūdas, dažas pat ļoti kuriozas. Lai gan šādos gadījumos īsti nevar saprast, smieties vai raudāt. Mani ļoti fascinē sievietes, kuras pie stūres reizēm dara neiedomājas lietas, pati redzēju, kā sieviete vienlaicīgi ēd, dzer, krāso lūpas, skatās filmu blakus esošajā datorā un vēl runā pa telefonu, un to visu viņa darīja, braucot pie stūres. Tas, par laimi, bija sastrēgumā, nevis braucot ar ātrumu 100km/h. Mans novērojums, ka sievietes pie stūres tiešām dara daudz vairāk paralēlu lietu, nekā vīrieši. Bet tas, iespējams, ir tāpēc, ka sievietes kopumā spēj darīt daudz vairāk paralēlu lietu, salīdzinājumā ar vīriešiem. Sievietes vispār ir multi-funkcionālas!
Viena no lielākajām mūsu gadsimta nelaimēm ir mobilie telefoni, planšetes un tamlīdzīgi., kurus daudzi izmanto, braucot pie stūres. Lai cik daudz brīdinošas reklāmas arī nerādītu, cilvēki tik un tā braucot raksta īsziņas. Skarbā realitāte ir tāda, ka mēs nemācāmies no citu kļūdām un melnās statistikas.
Ja mēs ievērosim elementāru braukšanas kultūru, nebūsim pārgalvīgi, pie stūres nelietosim telefonus un piesprādzēsimies, statistika būs pavisam citādāka!
