Lieldienu salas lielās mistērijas

Autors: BalticTravelnews.com
Avots: BalticTravelnews.com

Pasaulē ir vieta, kas nes Lieldienu vārdu. Tā ir Čīlei piederošā Lieldienu sala Klusā okeāna dienvidaustrumos – viena no pasaules izolētākajām un noslēpumainākajām apdzīvotajām vietām. Tā atrodas 3600 km no Čīles krastiem un 2075 km no tuvākās apdzīvotās salas Pitkērnas. Pasaules slavu sala ieguva pateicoties seno salas iedzīvotāju izveidotajām moai — gigantiskām akmens statujām. Tā arī līdz šai dienai neviens nav ticis gudrs, kā viņi to dabūjuši gatavu, ņemot vērā, ka viņiem pieejamie tehnoloģiskie palīglīdzekļi bija minimāli. Taču arī bez moai salas vēsturē noslēpumu un dramatisku notikumu netrūkst.

Salas pamatiedzīvotāji ir attāli radniecīgi Polinēziju apdzīvojošām ciltīm, un viņu valodā tās nosaukums ir Rapanui. Bet kā tad šis okeāna ieskautais zemes pleķītis ieguva Lieldienu vārdu?  Pavisam vienkārši – pirmie Eiropieši, kas spēruši kāju uz salas, bija holandiešu ekspedīcija ar Jakobu Rogevēnu priekšgalā, un noticis tas 1722.gada Lieldienu svētdienā.

Reklāma

Lieldienu sala ir vulkāniska sala, kas sastāv no trim izdzisušiem vulkāniem. Augstākais no tiem, Terevaka (507 m) veido salas pamatu. Divi citi vulkāni, Poike un Rano Kau, veido salas austrumu un dienvidu izvirzījumus un piešķir salai tās trijstūra formu. Salā atrodami arī mazāki vulkāniski konusi un citi vulkāniski veidojumi, tai skaitā Rano Raraku krāteris, Puna Pau un daudzas vulkāniskas alas. Apakšzemes procesi Lieldienu salā nav līdz galam apstājušies un par to liecina 20. gs. pirmajā pusē novērotās tvaika strūklas Rano Kau krātera sienās.

Pastāv vairākas pretrunīgas teorijas par salas iedzīvotāju izcelsmi. Lielākā daļa zinātnieku pieskaita salas kultūru Polinēzijai. Bet vietējās tradīcijas norāda uz divu dažādu rasu līdzāspastāvēšanu: "garauši", salas pirmiedzīvotāji ar sarkaniem matiem un gaišu ādu, un "īsauši" ar īsām ausīm un tumšāku ādu -  tipiskie polinēzieši. To, ka salas iedzīvotāji piederēja divām dažādām rasēm, apstiprināja pirmais eiropietis, kurš apmeklēja salu 1722. gada Lieldienu svētdienā, jau iepriekš pieminētais Jakobs Rogevēns: "Tie ir slaidi, stipras miesas būves cilvēki, kuri, ciktāl to var spriest, ir polinēzieši ar gaišu ādu, kādus esam redzējuši Taiti, Havajās un citās dienvidjūru austrumu salās. Bet iedzīvotāju sastāvs ir jaukts, daudzi ir uzkrītoši tumšādaini, turpretī citi pavisam balti, kā eiropieši. Dažiem ir iesarkana nokrāsa, kā saulē iedegusi. Daudziem ir bārda."

Lieldienu salas vēsture ir neticami bagātīga un ļoti dramatiska. Tās iedzīvotājiem ir nācies pārdzīvot badus, epidēmijas, karus, vergu tirgotāju uzbrukumus un koloniālismu, kā arī salas ekosistēmas sabrukšanu. Salas iedzīvotāju skaits ir vairākkārtīgi samazinājies. Pastāv pieņēmums, ka salas iedzīvotāji ekoloģisko katastrofu neapzināti izraisījuši paši, neapdomīgi izlietojot norobežotās teritorijas dabas resursus, īpašu ļaunumu nodarījusi koku izciršana. Rogevēna apraksti liecina, ka viņa ekspedīcijai piestājot salā, to esot klājusi bagātīga veģetācija, tropu meži, palmu birzis, audzētas cukurniedres, jamss, banāni, kokosrieksti, zeme esot bijusi ļoti auglīga. Mūsdienās nekas no tā  nav saglabājies, sala ir klāta galvenokārt ar zālājiem un meldru audzēm. Koki ir reti sastopami un tikai vietumis veido nelielas birzes.

Salas lielo mistēriju – moai figūras vēsturnieki un arheologi saista kopā ar otro lielo noslēpumu – koku izzušanu un sekojošo ekoloģisko katastrofu. Proti, kokus salinieki neapdomīgi izcirtuši, lai izmantotu gigantisko statuju pārvietošanai. Eksperimentālā arheoloģija ir pierādījusi, ka statujas uz uzstādīšanas vietu varēja būt transportētas ar "Y" formas koku rāmju palīdzību. Rapanujiešu tradīcijas metaforiski atsaucas uz garīgo spēku, ar kura palīdzību moai ir "gājuši" no karjera uz uzstādīšanas vietu. Šādai rīcībai bija tālu ejošas sekas - saliniekiem koku trūkuma dēļ zuda iespēja būvēt laivas un tikt pie zivīm, arī putni zaudēja savas ligzdošanas vietas. Vairākās vietās apmežojuma izzušanas dēļ izplatās augsnes erozija un salas veģetācija drastiski mainījās. Iedzīvotāju diētā galveno vietu ieņem vistas un žurkas. Kā norāda cilvēku atlieku atradumi saistībā ar ēdienu gatavošanas vietām, ir iespējams, ka bijis izplatīts kanibālisms. Niecīgo pēdējo atlikušo resursu dēļ kari cilšu starpā izcēlās kari.

Nav līdz galam skaidrs arī tas, kāpēc saliniekiem vispār tādas statujas ievajadzējās. Kopumā tika uzstādītas vairāk nekā tūkstotis, vēlāk tās kļuva par pasaules mēroga sensāciju, bet ironiskā kārtā – iespējams, gandrīz maksāja visu salinieku dzīvību un turpmāko pastāvēšanu.  Vēstures kritiskākajā brīdī uz katru statuju salā dzīvi bija palikuši tikai divi cilvēki. Mūsdienās Lieldienu sala ir apdzīvota, turp iespējams doties arī neparastu piedzīvojumu kāriem tūristiem, un sala ir iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

lieldienu sala moai noslēpumi