Rūjienas viduslaiku pilsdrupu un pilskalna pakājē, Rūjas upes krastā atrodas saimniecība “Pilsgravas”, kur ar sētā iebraucējiem visu pirms vērīgā laipnībā sasveicinās četrkājainie draugi – kazas, kam uzreiz seko saimnieces Alises Zariņas gādīgā viesmīlība. Te paviesojāmies februāra vidū, lai uzklausītu viņas pieredzes stāstu.
Liekot galdā gardo kazas sieru cienastu, saimniece piebilst, ka sezona vēl nav sākusies un savā ziņā ir brīvāks, tomēr darbu tāpat pietiek. Viņa iesaistījusies dažādos attīstības projektos, gatavojas tirdziņiem un vēl aicinājums un prieks ir darboties Rūjienas amatnieku biedrībā “Rūzele”.
Reklāma
Alise Zariņa nodarbojas ar kazkopību, turot apmēram 20 līdz 30 kazas, uzņem tūristu grupas un individuālos ceļotājus, kā arī gatavo godalgām novērtētus kazas sierus. Ir iegūtas zelta, sudraba un bronzas medaļas Latvijas pārtikas produktu garšu konkursā “Novada garša”, saņemtas arī preču atpazīstamības zīmju “Radīts Valmieras novadā” un “Dabisko pļavu produkts” lietošanas tiesības, kā arī tā ir bioloģiska saimniecība, ko Alise saredz kā labu iespēju attīstībai.
Šāda veida saimniekošana aizsākusies 2015. gadā. Tolaik Alise palikusi bez algota darba un savas agronoma prasmes papildinājusi ar uzņēmējdarbības kursiem. Nekā toreiz nebija, un viņa saprata, ka ar kaut ko ir jāsāk. Draudzene piedāvājusi kazu, ko arī pieņēmusi un nosaukusi par Jēnu, nākamajā dienā pievienojies zirgs. Tā pamazām tika apgūta saimniekošanas prakse. Zirgkopība nevedās, piedzīvojot pāris neveiksmes, tomēr kazkopībā varēja paplašināties. Tika uzrakstīts projekts un ar iegūto finansējumu bija iespēja palielināt kazu ganāmpulku. Arī vēsturiski nozīmīgā Rūjienas pilskalna teritorija bija labi piemērota kazu turēšanai, jo šie dzīvnieki var ganīties gan pa līdzenu, gan paugurainu pļavu. Te gan saimniece viegli iesmejas, piebilstot, ka lopiņi nograuzīs arī katru puķu dobi un augļu koka stumbru. Ar to jau pierasts sadzīvot, bet kādu skaisti ziedošu puķu dobi dažbrīd gribētos gan.
Interesējoties, kā notikusi pievēršanās tūrismam, Alise stāsta, ka tas aizsācies ar nejaušu gadījumu. Viņai no Naukšēnu apvienības pārvaldes palūgts, vai varot uzvārīt zupu grupai, kas piedalās Rūjas upes tīrīšanas projektā. Alise tolaik domājusi, ka viņa varot gan, un piekritusi! Tā nu pārliecība par savu varēšanu gūta arī šajā virzienā. Parādījušās arvien vairāk grupas, kas interesējas par sieru degustāciju. Neiztika arī bez bažām un nedrošības, jo viņai, esot bioloģiskās saimniecības īpašniecei, gan jāstrādā pie dokumentācijas sakārtošanas, gan viesu uzņemšanai vajadzējis nodrošināt papildu infrastruktūru (labierīcības u.c.), tomēr soli pa solim viss sakārtojies. Brauca lielākas un mazākas interesentu grupas, piestāt pieteicās arī Rūjas upes laivotāji. Aktīvā tūrisma sezona saimniecībā ir no maija līdz novembrim.
Novērots, ka īpaši maziem bērniem patīk ciešāks kontakts ar kazām, piemēram, samīļošanās, dažs grib pamēģināt paslaukt, kas saimnieces uzraudzībā arī atļauts. Savukārt ceļotāju grupas ļoti priecē sieru degustācija. Ciemiņi bijuši arī no tādām tālām zemēm kā Šveice, Austrija, Gruzija, Islande. Viesojusies arī Latvijas Televīzijas raidījuma “Pa straumei” filmēšanas grupa. Katrs atzinīgais vārds ir sirdi sildošs un motivējošs darīt un dot.
Taujājot, cik daudz siera veidu kopumā tiek gatavoti, saimniece uz mirkli aizdomājas un sāk saukt dažādo garšu veidus. Variāciju daudz, taču viens no rūjieniešu iecienītākajiem esot kūpinātais kazas siers un grilsiers, kas izcili sader ar saimnieces gatavoto tomātu ievārījumu.
Ciemiņus sagaidot, Alise mēdz ģērbties tautiski, tas priecē gan apmeklētājus, gan pašu. Tādā veidā viņa sajūtas kā īstena saimniece un tradīciju vēstnese, jo arī folklora viņai sirdij tuva un dod spēku. Taujājot par idejām un iedvesmu, saimniece teic, ka to smeļas gan pieredzes apmaiņas braucienos caur projektiem, gan arī no noskatītā citviet. Tam visam pieliekot savu improvizāciju, attīstās kaut kas personisks un īpašs.
Interesanti uzzināt stāstu, kā kazām tiek doti vārdi, jo pastāvējis uzskats, ka tās jādēvē naudas vienību vārdos. Skatīta pat grāmata, kur pieminētas dažādas naudas vienības, lai vieglāk vārdus izvēlēt. Par šo tēmu Alise ar smaidu atceras arī dažādus amizantus gadījumus, piemēram, reiz, kad galīgi apnicis domāt āžiem vārdus, viņa sākusi likt tiem dažādu valstsvīru vārdus, kādēļ ticis uzrakstīts arī pa kādam komiskam avīžrakstam.
Jautājot, vai ir kaut kas, ko būtu gribējies darīt citādi, Alise stāsta, ka ar šodienas skatu, iespējams, būtu darījusi šo to citādāk, bet nekādas lielās nožēlas nav, jo tic, ka viss, kas notiek, ir uz labu un īgņošanās fāzē cenšas neiegrimt.
Sarunās par nākotnes plāniem atklājas, ka ir daudz ideju, kā piedāvājumu varētu papildināt. Piemēram, saimniecībā ir arī plosts, kas reti tiek izmantots, bet varētu organizēt tematiskus izbraucienus pa Rūju, tos papildinot ar muzikālām gadskārtu svinēšanas tradīcijām vai saulrieta baudīšanas programmām. Tas pagaidām ir viņas sapnis, kam arī novēlām izdošanos un piepildījumu!
Sarunu saimniece beidz ar mīļas tautasdziesmas vārdiem: “Dod, Dieviņi, otram dot(i), ne no otra mīļi lūgt(i).” Viņa piebilst: “Sajūta, ka vari dot un saņemt pretī daudz vairāk, nav naudā izmērojams dvēseles piepildījums!”
Nākamajā rakstā dalīsimies ar teiksmainā Burtnieka krastā esošā kempinga “Ezerpriedes” saimnieces Zanes Jēgeres pieredzes stāstu.
