Mēs dzīvojam pasaulē, kas katru dienu pārsteidz ar jaunām tehnoloģijām, bet jau rīt tās būs vēsture, jo atkal tiks piedāvāts kas jauns. To var attiecināt arī uz auto industriju. Lai gan reizēm šķiet, ka autoražotāji visu iespējamo jau ir izdarījuši, zīmoli tāpat pamanās spert soli tālāk un pārsteigt mūs atkal un atkal no jauna. Bet kā šīs tehnoloģijas ietekmē automašīnas vadīšanu? Vai daudzās funkcijas, viedās sistēmas un elektroniskie asistenti patiešām palīdz, nevis traucē?
Kā perfektais kļūst vēl labāks
Reklāma
Vai zinājāt, ka pirmais auto ar skārienekrānu tika prezentēts jau 1986. gadā? Tas bija ierīkots modelī Buick Riviera, tiesa, tajā laikā šāds risinājums cilvēkus īpaši neiespaidoja. Tas galvenokārt skaidrojams ar faktu, ka sabiedrība līdz tam vēl nebija izaugusi, turpretī mūsdienās ir grūti iedomāties modernu automašīnu, kurā skārienekrāna nebūtu. Kā tas iespējams, ka nevienam nevajadzīga tehnoloģija šodien kļuvusi par nepieciešamību?
Daļēji šīs pārmaiņas varētu izskaidrot ar pieaugošo viedierīču popularitāti. Tās ir tehnoloģijas, kas mainījušas mūsu ikdienu, un šim vilnim līdzi plūduši arī auto ražotāji. Kad 1986. gadā Buick ieviesa skārienekrānu, līdzīgu ierīču nebija. Par iespēju displeju savienot ar kādu līdzīgu tehnoloģiju nevienam pat prātā tolaik nenāca. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka Buick ekrāns nudien nebija praktisks. Tagad, kad viedtālrunis mūsu rokās atrodas biežāk nekā kabatā, līdzīgu funkcionalitāti mēs vēlamies arī citās lietās, piemēram, automašīnās, kas daudziem ir būtiska ikdienas sastāvdaļa.
Lai auto un viedtālruņa saskarni padarītu vēl efektīvāku, bieži tiek izmantotas lietotnes Apple CarPlay un Android Auto, kas multimediju ekrānu principā pārvērš par integrētu viedtālruni ar attiecīgām iespējām. Sākotnēji mobilos telefonus ar auto savienoja ar vadu, bet vēlāk jau arī bez tā. Vai var iet vēl tālāk?
Jā – var. Paskatīsimies, piemēram, uz Dienvidkorejas koncernu Hyundai. Tā atjauninātajam Tucson modelim tagad ir 8 collu skārienekrāns, kuru vienlaikus var savienot ar diviem viedtālruņiem. Bet vai kas tāds braucējiem vispār ir vajadzīgs?
"Daļa cilvēku par to noteikti būs ļoti pateicīga. Īpaši tie braucēji, kas izmanto divus telefonus – vienu darbam, otru personīgajām vajadzībām. Šobrīd viņiem nākas izvēlēties, kuru ierīci pieslēgt, lai gan tehnoloģijas potenciāls ir ievērojami plašāks. Cits piemērs: autovadītājs pieslēdz savu telefonu un nepieciešamības gadījumā var piezvanīt kādam, bet pasažieris pieslēdz savu un klausās mūziku vai saņem navigācijas norādījumus. Tas ir neliels, bet zināmai auditorijai patiešām noderīgs uzlabojums. Es pat teiktu, ka šai funkcijai vajadzētu kļūt par jaunu tirgus standartu," saka žurnāla Klubs auto apskatnieks un Latvijas Gada auto žūrijas tiesnesis Toms Timoško.
Lielāka autonomija nozīmē lielāku drošību
Vēl viena joma, kas pēdējā laikā piedzīvojusi ievērojamu progresu un cieši saistīta ar auto ikdienas lietošanu, ir drošība. Pasīvā drošība ir sasniegusi diezgan augstu līmeni, tāpēc nu autoražotāji arvien lielāku uzmanību pievērš aktīvajai, kas var novērst satiksmes negadījumus un padarīt braukšanu patīkamāku.
Piemēram, aktīvā joslas maiņa, avārijas novēršanas bremzēšana, aklās zonas uzraudzība un adaptīvā kruīza kontrole ir izstrādātas tieši tam, lai palīdzētu izvairīties no sarežģītām un bīstamām situācijām. Skeptiķi apgalvo, ka šādas sistēmas vājina autovadītāja koncentrēšanos un braukšanas prasmes, taču eksperti tam nepiekrīt.
“Man ļoti patīk braukt, taču ikdienišķi maršruti pa vieniem un tiem pašiem ceļiem mēdz būt apnicīgi, tāpēc es izmantoju adaptīvo kruīza kontroli un aktīvo joslas saglabāšanu. Tās reāli palīdz, ļauj tā kā atslābt. Protams, kad brauc ar mērķi gūt kaifu, šīs sistēmas var izslēgt, taču ikdienā gribas lieki nesaspringt,” stāsta Toms.
Un kā ar iespaidu uz autovadītāja koncentrēšanās spējām? “Es neuzskatu, ka šādas sistēmas tām dara ko sliktu. Drīzāk pat ļauj saglabāt spriestspēju un veikli reaģēt uz dažādām situācijām. To īpaši labi var novērtēt, ja garākā gabalā salīdzina automašīnu, kas aprīkota ar šīm sistēmām, un tādu, kam to nav. Varu teikt visai droši – ja vienā dienā šķērsojat, piemēram, Poliju, ar adaptīvo kruīza kontroli ceļā nogursiet mazāk un pēc vienmuļiem vairākiem simtiem kilometru galamērķī jutīsieties mundrāks,” saka Toms.
Taču ražotājiem joprojām nav miera, un viņi cenšas šādas sistēmas padarīt vēl efektīvākas. Piemēram, atjauninātajā Hyundai Tucson ir ne tikai iepriekšminētās tehnoloģijas, bet arī V2V (Vehicle to Vehicle jeb “No auto uz auto”) – tā ļauj automobiļiem savstarpēji sazināties un apmainīties ar datiem. Šādas sistēmas palēnām un pamazām, taču aizvien tuvina mūs autonomajai braukšanai. Bet vai tās var mainīt cilvēku?
“Šīs sistēmas galvenā priekšrocība ir tā, ka automašīnas zina, kā rīkosies citi spēkrati un konkrētajā situācijā reaģē vislabākajā veidā. Šāda tehnoloģija satiksmes negadījumu skaitu samazinātu līdz minimumam. Vismaz tā proponē teorija. Aktuāls gan paliek jautājums – vai ražotāji nākotnē izveidos kopēju datubāzi un kopēju standartu, lai šīs sistēmas darbotos patiesi efektīvi? Ja tā, tad autonomija jau būtu ar roku aizsniedzama,” prognozē Toms Timoško.
Lai gan šodien mēs dzīvojam pasaulē, kas ir sasniegusi augstāko tehnoloģisko punktu, rīt mēs spersim vēl vienu soli uz pilnību, kurai nav robežu. Lai panāktu vēl vairāk drošības, ražotāji pārsteigs mūs ar jaunām savienojamības iespējām, integrēs automašīnās arvien modernākas tehnoloģijas, datu apstrādes un apmaiņas iespējas. Tas visai droši ļauj prognozēt, ka tuvākajā nākotnē tieši šajās jomās gaidāmi patiesi lieli pārsteigumi.
