Pēc daudzajiem mežu ugunsgrēkiem, vējgāzēm un kaitēkļiem, kas 19. gadsimtā plosījās Vidzemes novada mežos, steidzami bija jāatjauno meži, jo pasaule uzstājīgi pieprasīja Rīgas priedes. Kaut gan zemnieki vāca čiekurus, kaltēja rijās, berza no tiem laukā sēklas un, ar pelniem sajauktas, kaisīja zemē, rezultāti nebija iepriecinoši. Tad nu 1895. gadā nolēma būvēt čiekurkalti, kurā sēklas iegūtu rūpnieciski.
Kalte pārdzīvojusi dažādus laikus, bet allaž izturējusi. 1905.gada revolūcijas dienās kaltē slēpušies Vijciema mežkungi. Mežmuižā revolucionāri nodedzināja Medību pili un muižas dzīvojamo māju, bet kaltes biezās sienas izturējušas gan uguni, gan lodes. Padomju laikā 1969. gadā, kad sākās modernizācijas un centralizācijas bums, mazo kalti nolēma slēgt. Tomēr vēsturiskās kaltes iekārtas laimīgā kārtā tika saglabātas, un 1992. gadā viss atkal varēja sākties.
Skoloti mežsargi Ilgarts un Ivars Paleji demonstrē, kā sēklu maisi ar ķēdēm tiek uzvilkti trešajā stāvā, kā apžuvušie čiekuri nonāk lielos cilindros, kā tiek sildīti, grozīti, kā beidzot izbirst sēklas. Te viss ir tik pārdomāts, pat mazais koka aizbīdnis telpas vēdināšanai – tik vienkāršs, bet tik noderīgs un šai vietai piederīgs.
Mazā čiekurkalte tiek saudzēta un lolota kā daļiņa no mūsu dzīvās vēstures. Raugoties, kā cilvēku prāts un rokas ar vienkāršiem instrumentiem pirms vairāk nekā simt gadiem prata radīt ko tik pilnīgu un paliekošu, gribas cieņā un bijībā noliekt galvu.
Cilvēki ir novērtējuši šo unikālo vēstures objektu. Par to liecina kuplais apmeklētāju skaits – pagājušajā gadā ar sentēvu čiekuru kaltēšanas procesu iepazinās vairāk nekā tūkstotis apmeklētāju.
2002. gadā Vijciema čiekurkalti iekļāva Eiropas kultūras mantojuma sarakstā, bet 2008. gadā tā ieguva neparastā Eiropas kultūras mantojuma statusu.
Vēl tikai februārī un martā Vijciema čiekurkaltē iespējams vērot un pašiem piedalīties čiekuru kaltēšanas procesā.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
pix-LAT.3860.gif)
