Autors: Ilona Dabiņa-Bicka
Avots: SIA LATMALT
Sentēvu receptes, pašu zemes spēks, vienīgā īstā alus garša – ar šādiem un līdzīgiem saukļiem sākas ne vienas vien alus darītavas stāsts. Un tas jau nekas, ka Latvijā audzētie mieži pārstrādāti ārzemēs un atgriežas, sajaukušies ar citās zemēs augušiem graudiem; ka iesals pirkts un pudeles piepildītas kaimiņos... Jā, nereti tā ir lētāk. Taču tas maina ne vien alus cenu veikala plauktā, bet arī tā vērtību.
Ko un kāpēc pērkam no kaimiņiem?
Reklāma
Mēdz teikt, ka katrā mītā ir daļa patiesības. Viens no izplatītākajiem aizspriedumiem par Latvijā darītu alu – tas esot dārgs. Sevišķi lielu dārdzību pārmet amata alus nišai. Jā, Latvijā darīts alus, it īpaši mazo darītavu produkcija, maksā vairāk nekā tā, ko ārzemēs saražo tik lielā apjomā, ka pat ar visu transportēšanu cena veikala plauktā ir zemāka (kas, protams, priecē taupīgos). Patriotismam nenoliedzami ir sava cena, taču tam ir arī neizmērāma vērtība.
Nevar salīdzināt lielo un mazo darītavu jaudu: lielās ar savām tehnoloģiskajām iespējām no 100 kg iesala var iegūt vairāk galaprodukta nekā mazās, kas brūvē tumīgākus, biezākus dzērienus, atstājot dzērienā vairāk nepārraudzētas sausnas. Arī administrēt un pārvadāt milzīgu partiju ir daudz lētāk nekā mazu. Turklāt Latvijā ražots iesals maksā vairāk, jo mēs pat pie labākās gribas nespētu sacensties ar tuvāko konkurentu cenām, ko nodrošina viņu milzīgais ražošanas apjoms. Priekšstatam – LATMALT maksimālā jauda ir 7200 tonnu iesala gadā, Lietuvas iesalnīca Maltosa saražo 30 000 tonnu, bet somu Viking Malt – 80 000 tonnu gadā. Varētu teikt, ka Baltijas un pat vēl plašākā mērogā “LATMALT” ir drīzāk ekskluzīva amata iesalnīca, kas vairāk līdzinās amata alus darītājiem nekā lielražotājiem. Tāpēc cenu atšķirības pastāv, taču iesals būtiski neietekmē alus gala cenu salīdzinājumā ar, piemēram, iepakojuma izmaksām. Pēc uzņēmuma aplēsēm Latvijas alus darītāji un maiznieki kopā patērē vidēji 14 000–16 000 tonnu iesala gadā. Ir skaidrs, ka visu nepieciešamo apjomu pagaidām nevar nodrošināt viens ražotājs, tomēr uz to būtu jātiecas vairāku iemeslu dēļ.
Ražot pašiem – drošāk un vērtīgāk
Nav noslēpums, ka vislielākās izmaksas mūsdienu piegādes ķēdēs ir saistītas ar transportu un loģistiku. Mazās alus darītavas gluži vienkārši nespēj patērēt tik daudz iesala, lai būtu ekonomiski izdevīgi to piegādāt no ārzemēm, tomēr amata alus darītāji nepārtraukti meklē kaut ko jaunu, īpašu, neparastu, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc dažādi dūmoti, skābēti un citām garšām piesātināti iesali tomēr par bargu naudu ceļo uz Latviju, mudinot LATMALT jau tuvākajā nākotnē investēt jaunās iekārtās un paplašināt savu iesala sortimentu.
Otrs un pats galvenais iemesls, kāpēc mums būtu jātiecas uz intensīvāku ražošanu pašu mājās, ir pievienotā vērtība un ekonomiskā izaugsme. Ir vērts importēt apelsīnus, kas Latvijā neaug, bet kāpēc jāieved tas, ko varam ražot tepat? Alus ir daļa no mūsu kultūrvides, tas apdziedāts dainās, alus darīšana ir latviešu dzīvesveidam piederīga tradīcija, tāpat kā alum tik nepieciešamo miežu audzēšana. Latvijas graudkopji nereti dod priekšroku vieglāk pārdodamajam kviesim vai rapsim. Bet vai tāpēc tiešām būtu jāieved Latvijā mieži, kas pašu zemē aug griezdamies? Turklāt tikai ar “izaudzē–pārdod” arī stāvus bagāts nekļūsi. Jā, tas ir vieglāk, nekā ražot un pārstrādāt, bet katra pārstrādātā graudu tonna Latvijas budžetā atstāj desmitiem reižu lielāku pievienoto vērtību nekā prom aizvestā. Vēl vairāk, Covid laiks un karš Ukrainā ātri vien izgaismoja mūsu nevarīgumu: alus darītavu darbs izrādījās teju paralizēts, pārtrūkstot, piemēram, korķu un pudeļu piegādēm no Baltkrievijas. Mēs nevaram atļauties būt tik nepašpietiekami: protams, ir jāsaimnieko prātīgi un jāmeklē ekonomiski izdevīgākie risinājumi, bet ne jau tā, ka, aizverot robežas, ar mums ir cauri.
Ne viss, ko sauc par latvisku, tāds ir
Ap 60% Latvijā izdzertā alus, t. sk. alus ar Latvijas zīmoliem, tiek ievests no citām valstīm, jo ražošanas pārnešana uz turieni ir finansiāli izdevīgāka nekā ražošana pašu mājās. Latvijas uzņēmumu saplūšana ar starptautiskajiem koncerniem no uzņēmējdarbības viedokļa ir racionāla – ja viena rūpnīca nopērk jaudīgu bundžu pildīšanas līniju, tāda nav jāpērk piecām citām grupai piederošām rūpnīcām, jo viena apkalpo pārējās, atliek tikai nomainīt etiķeti. Pateicoties lielajam apjomam, šāda produkcija ir lētāka, un cena veikala plauktā ir zemāka. Taču līdz ar cenu krītas arī alus vērtība. Nepietiek uzrakstīt uz etiķetes “īsts Latvijas alus”, lai tas par tādu kļūtu. Un tomēr ne viens vien alus darītājs rīkojas tieši tā, pat ja viņa alus tapis no lietuviešu iesala un pildīts pudelēs igauņu rūpnīcā.
Kopā varētu paveikt daudz vairāk
Latvijas alus darītāju kopiena ir neliela (ap 60 darītavu), taču vairums no tām – maziņas; konkurence ir milzīga; vietējais tirgus – mazs un pārsātināts. Aina būtu pavisam citāda, ja visi alus baudītāji patērētu tikai uz vietas saražoto.
Savā ziņā Latvijas alus aizplūšana uz citām valstīm un importa alus dominance iezīmē arī plašāku problēmu, proti, – ilgtspējīgas domāšanas trūkumu. Mēs visu gribam tagad, tūlīt un šodien, lai pietiek pašiem un varbūt bērniem, bet par nākamajām paaudzēm daudz nedomājam. Šādai viensētas domāšanai būtu jādara gals, līdzi ņemot tikai pašu vērtīgāko – sentēvu tradīcijas, vislabākās receptes, lojalitāti pret pašu zemes bagātībām un prasmi izbrūvēt patiešām gardu alu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
