«800 km atpakaļ pie sevis» - 8. diena: kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs? - Ceļotāja stāsts

Autors: Dina Preisa
Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Nesen mums parādījās lielisks piedāvājums publicēt kādas latviešu ceļotājas vienu no mūža ievērojamākajiem ceļojumiem - kājām noieto 800 kilometru garo "Camino de Santiago" ceļu Spānijā. Ceļā kopumā pavadītas 34 dienas, pa Spānijas ziemeļiem, no Francijas robežas līdz pat Spānijas pilsētai Santiago de Compostella noieti 800+ kilometri. Viss milzīgais piedzīvojums arī uzlikts uz papīra - interesantā, detaļām un emocijām pilnā manuskriptā, kuru papildina arī bildes. Protams, mēs neatteicāmies no iespējas publicēt šo stāstu, tāpēc no šodienas katru dienu publicēsim pa vienai (vai pirms brīvdienām - divām) dienai no Dinas Preisas ceļojuma, cerot nodot kaut daļiņu to emociju, kuras Dina ieguva sava ceļojuma laikā, arī lasītājiem. Sekojiet līdzi!

Iepriekšējās dienas aprakstu lasi ŠEIT.

Reklāma

Ja vēlies lasīt no pirmās dienas, tad sāc to darīt ŠEIT.

8. diena: kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs? (Logroño-Najera, 29 km)

25. maijs

Laiciņu sola saulainu (+27), tāpēc saģērbjos īsākajā t-kreklā un šortos. Jau 6:55, kad ar Hilki pametam alberģi, pilsētā ieveļas karstums. Kamēr tiekam ārā no pilsētas, 6 km ir salasījušies nemanot.

Mums abām riktīgi sāp labā kāja. Man – apakšstilba aizmugure. Tādas asas sāpes saitēs ik pa laikam, mazliet atgādina muskuļu krampjus. Staipos cik varu, banānus arī ēdu, tomēr pat pēc nedēļas ķermenis vēl nav pieradis pie 5-9 h nemitīgas iešanas ik dienu, nesot līdzi liekus 9 kg.

Man šī ir fiziski grūtākā no visām dienām. Eju un pie sevis domāju: “Viss, kas man jādara – tikai jākustina kājas, lai no viena punkta nokļūtu uz nākamo.” It kā vienkārši, daudz vieglāk nekā uzdevumi un pienākumi “reālajā dzīvē”, tomēr tik grūti…

Pa ceļam pačatojam ar sastaptu holandiešu dāmu. Viņa ir bijusi Rīgā! Kad trešdaļa ceļa noieta, garām palido Juris. “Ei, Dina, tas tak tavs latviešu boifrends ar lielajiem muskuļiem!” itāļu policisti velk mani uz zoba.

Šodienas plānā ir 30 km, bet ciemati pa ceļam tikai divi. Klausos mūziku, nu jau skaļā balsī dziedu līdzi – vairs nekautrējos. Prātoju, kāpēc vispār daru to, ko daru. Mājās taču dzīve tik piesātināta, aktīva un mainīga, priekš kam man vajag šo ceļu otrā Eiropas galā. Tāda rutīna un vienmuļība! Gribas “ekšenu”. Iespējams, esmu vīlusies savās cerībās iepazīt daudz jaunu cilvēku, sadraudzēties. Pagaidām tas īsti nenotiek tik bieži kā gribētos. Daudziem jau izveidojušās savas kompānijas, kurās jaunpienācējus neuzņem.

Varbūt man jāmācās miers un pacietība. Rimts plūdums. Samierināties ar vienatni. Bet ja mana būtība ir pavisam citāda, cik ļoti man sevi jālauž? Vai dinamītam var iemācīt nesprāgt?

Naktsmāju pilsēta beidzot pavīd tālumā. Pēdējais desmitnieciņš. Bezgalīgs! Pilgrimi klibo kā no kara pārnākuši. Sejās visiem lasāmas sāpes. Šodiena nežēlo nevienu. Uz ceļu dusmoties nav jēgas. Tas var patikt, to var ienīst, bet ceļš jau tāpēc nemainīsies. Ja tev tas riebjas, kāds cits to mīl. Ceļam ir vienalga, kādas kājas to min. Ceļš vienkārši ir. Iešanai.

Pagaidām nesaprotu to izslavēto Santjago ceļa maģiju, par ko visi sajūsminās. “Ceļš Tevi izmācīs”, “tas taču ir Camino”, “kas notiek ceļā, paliek uz ceļa”. Kaut kāda dīvaina sekta! Varbūt esmu pārāk nogurusi un tāpēc pikta uz visu. Varbūt vienkārši šodien ir lūzuma punkts, kas atnesīs ko sakarīgu.

Autore: Dina Preisa.

Avots: https://dinapreisa.wordpress.com/

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.