Ir pienācis laiks informēt tos, kam tas interesē, kā mums klājas cīnoties ar ierēdņu radītajām nejēdzībām tūrisma likumdošanā un arī personiskās pārdomas šajā sakarā. Viedokli Impro Facebook kontā pauž Vilnis Klinovičs, SIA “Impro Ceļojumi” valdes priekšsēdētājs kopš 2000.gada.
Lai uzņēmums vispār drīkstētu strādāt, šogad esam samaksājuši apdrošinātājiem un bankai nepilnus 114 000 (viens simts četrpadsmit tūkstoši) EUR + noguldījuši depozītā 650 000 (seši simti piecdesmit tūkstoši) + ieķīlājuši un apdrošinājuši par labu bankai 7 autobusus un visus pamatlīdzekļus + 3 īpašnieki ir parakstījušies par to, ka viņi atbild ar visu savu mantu, ja gadījumā Impro iestāsies maksātnespēja un tā nespēs pildīt savas saistības. Jau 5 gadus 3 lielākie Impro īpašnieki ir ķīlnieki savā valstī.
Reklāma
Es saprotu, ka būs ļoti daudz tādu, kuri teiks – tā Jums arī vajag, bet tā, manuprāt, ir tuvredzība.
Tā kā parasti apdrošināšanas un banku biznesā ieguldītāji ir pensiju fondi, tad var teikt, ka esam samaksājuši zviedru un poļu pensionāriem, lai drīkstētu strādāt savā valstī.
ES likumdošanas iestādes ir lēmušas un Latvijas likumdevējs akli un paklausīgi burtu pa burtam izpilda, ka neviens klients nedrīkst ciest tūrisma kompānijas maksātnespējas gadījumā. Kāds cēls mērķis! Nu gandrīz tikpat cēls kā komunisms. Tikai šeit ir piemirsts, ka bizness ir nepārtraukta sacensība un risks, kur, kā jebkurā sacensībā, ir uzvarētāji un ir zaudētāji.
Tātad visa tā klientu nauda, kas uz laiku nonāk uzņēmuma rīcībā par kompleksajiem tūrisma pakalpojumiem (Impro tas ir aptuveni 95% no apgrozījuma) ir jāapdrošina vai jānodrošina bankas garantijas. Turklāt netiek ņemti vērā nekādi citi uzņēmuma finansiālie rādītāji.
Līdz ar lielajām izmaksām un neloģiskajām prasībām, rodas arī jautājumi:
1. kas notiks ar uzņēmuma naudu, ja bankrotēs banka vai apdrošinātājs?
2. vai izņemot šādas summas no uzņēmuma apgrozāmajiem līdzekļiem, pēkšņas krīzes gadījumā, uzņēmums netiek padarīts daudz vājāks un nespējīgāks pārvarēt krīzi?
3. kas tā par uzņēmuma formu, kad uzņēmuma īpašnieks atbild ar visu savu mantu? - juridiski mēs esam SIA (Sabiedrība ar Ierobežotu atbildību), bet faktiski vismaz trīs no īpašniekiem vairāk piederas verga statuss.
4. vai cilvēkiem, kam pieder likumdevēja vara, pašiem neliekas šīs prasības absurdas?
Ja Latvijas likumdevējs nevar atbildēt uz šiem jautājumiem – tad varbūt kaut kas nav pareizi un ir jāmaina?
Bet pats galvenais jautājums ir - kā mūsu valsts pārvalde domā likvidēt visus tos individuālos ceļojumu organizētājus, ar kuriem ir pilni sociālie tīkli, kas faktiski nodarbojas ar to pašu, ko Impro, bet nekādus nodokļus un finansiālās garantijas, nesniedz? – izskatās, ka nekā.
Un nav jau brīnums, ka tādi eksistē, jo pie šādām drakoniskām prasībām jaunu uzņēmumu ienākšana tirgū, ja vien aiz viņa nestāv naudas maiss, ir ārkārtīgi ierobežotas, kas mazina konkurenci, kas arī nozīmē, ka zaudē klients. Bet visa šī absurdā likumdošana taču esot patērētāja – klienta labā.
Izvirzot šīs prasības Tūrisma uzņēmumiem, ir aizmirsta viena būtiska lieta - jebkurš normāls uzņēmējs rūpēsies par saviem klientiem un darbiniekiem daudz vairāk, nekā visi Patērētāju Tiesību Centri, visādas valsts inspekcijas kopā, jo viņa darba augļi ir tieši atkarīgi no tā, kā viņš apkalpos klientu un kā rūpēsies par savu darbinieku. Ja viņš to nedarīs, tad uzņēmuma mūžs būs ļoti īss, jo pastāv konkurence.
Tas, kā praksē darbojas Tūrisma uzņēmumiem saistošā likumdošana, kuras sauklis ir “patērētāju aizsardzība” un kura ir radīta, lai klients neciestu no krāpniekiem, labi parādīja nesenais FISOM gadījums, kad 147 klienti tika aizvesti līdz Rietumeiropai un ar to pasākums beidzās.
Protams, bizness ir risks un maksātnespēja ir normāla parādība, taču šajā gadījumā tā jau bija krāpšana, jo uzņēmuma vadība nevarēja nezināt, ka viņiem naudas nav, lai apkalpotu šos klientus. Tā vietā, lai laicīgi paziņotu par maksātnespēju, klienti tika aiztransportēti uz Rietumeiropu.
Un tas viss notiek laikā, kad tūrisma uzņēmumi tiek drakoniski kontrolēti un licencēti. Pēc publiski pieejamiem datiem šim uzņēmumam licence jau bija jāanulē labu laiku pirms šī notikuma, bet tas netika izdarīts. Ja uzņēmums par savām kļūdām maksā, tad ierēdni neatbild ne ar neko, jo vairāk nekā 80 000 EUR par klientu atgriešanu mājās (nevis plānotā ceļojuma par ko bija samaksāts realizāciju) tika ņemti no sabiedrības samaksātajiem nodokļiem, nevis atvilkta no ierēdņu algām, kas pieļāva, ka viņu uzraugāmais uzņēmums pat nav nodevis gada pārskatu, kura nodošanas termiņš bija iztecējis vairākus mēnešus pirms šī notikuma.
Ko mēs esam darījuši, lai kaut kā mazinātu šo vājprātu, vismaz tuvinātu to kaut kādām veselā saprāta druskām – 2021.gadā, kad sapratām, ka Covid19 laikā radītā prasība - apdrošināt visu klientu iemaksāto naudu par kompleksajiem tūrisma pakalpojumiem, iepriekšējās - 5% no gada apgrozījuma prasības vietā, nosūtījām vēstuli visām Saeimas frakcijām, informējot, ka prasības nav izpildāmas pēc būtības. Neviena no tām pat neatbildēja.
Esam tikušies ar PTAC atbildīgajām amatpersonām divas reizes, kopš 2021 gada.
Esam tikušies ar diviem bijušajiem Ekonomikas ministriem – Jāni Vitenbergu un Ilzi Indriksoni. Ilzes Indriksones laikā izdevās panākt sapratni no ministrijas puses, ka šī likumdošana ir jāmaina.
Kopā ar kolēģiem izveidojuši darba grupu LRTK un izstrādājuši priekšlikumus, lai izveidotu garantijas fondu, līdzīgu, ka bankām. Ja iestājas kāda tūrisma uzņēmuma maksātnespēja, kurā cieš klienti, tad nauda tiek ņemta no šī fonda. Uzņēmēji nevis katru gadu maksā apdrošinātājiem un bankām, bet naudu ieskaita rezerves fondā, līdzīgi kā to dara bankas. Nauda paliek Latvijā. Te, protams, vismaz sākotnējā periodā, kamēr nav uzkrāti vērā ņemami līdzekli, ir nepieciešamas valsts garantijas.
Nākot pie varas esošajai valdībai un esošajam ekonomikas ministram, šis projekts tika apturēts un tūrisma uzņēmumi turpina maksāt apdrošinātājiem, bankām, ieķīlāt savu īpašumus. Priekš kam kaut ko darīt, ja var nedarīt.
Kur mēs esam nonākuši (personiskās pārdomas)?
80% no Latvijas likumiem nāk no Briseles ierēdņiem, kurus mēs nekādi ietekmēt nevaram (tie 9 Latvijas deputāti, kurus izvirzījušas partijas, nevis sabiedrība , uz vairāk kā 700 deputātu fona, ir nekas) un ja vēl ņem vērā, ka mums nav arī savas naudas, tad var teikt, ka savu valsti esam tikpat kā pazaudējuši.
Ierēdņu sociālisms (valsts (ierēdņu) vara pār sabiedrību) darbojas pēc sekojošas shēmas : ja ir kāda problēma, tad mēs (ierēdņi) to risināsim par Jūsu (sabiedrības) naudu, neaizmirstot sevi un neaizmirstot ieguldīt to Jūsu savākto naudu savas neaizstājamības reklāmā. Bez mums (ierēdņiem) tie alkatīgie kapitālisti Jūs apkrāps, pazemos u.t.t.
Politiķi un ierēdņi, lai nokļūtu pie varas pārdod lozungus, un jo skaistāks lozungs, jo vieglāk to pārdot un būt pie varas. Par cik cilvēki pamatā vadās no emocijām, nevis no veselā saprāta, tad šis paņēmiens, kā savas intereses uzdot par visas sabiedrības interesēm, iet kā smērēts. Rezultātā – aklais vada aklo un izveidojas birokrātijas karaliste.
Orientēties visā šajos saldās nākotnes pārdošanas džungļos faktiski ir ļoti vienkārši – vai nu šie lozungi ir tikai puspatiesība, vai pilnīgi meli. Konkrēti šajā mūsu gadījumā šis sauklis skan – mums (ierēdņiem un politiķiem) ir jāaizstāv klientu intereses! Patiesībā visiem pasaules ierēdņiem pirmajā vietā ir tikai savas intereses.
Valsts (ierēdņi) neko nemāk radīt, jo viņi to nekad nav darījuši praksē. To mēs redzam visapkārt – kā valsts būvē slimnīcas, teātrus, dzelzceļus, iepērk vilcienus u.t.t.. Valsts (ierēdņi) pat netiek galā ar savām finansēm, bet māca, kontrolē uzņēmējus, kā viņiem jāstrādā. Valstij ir Fiskālās disciplīnas padome, bet valsts parāds tuvojas 20 miljardiem EUR un par parāda apkalpošanu mēs jau tagad maksājam miljonu EUR dienā !!!.
Vislabāk mūsu “progress” redzams Rail Baltic sāgā : dzelzceļa līnijas Rīga - Daugavpils celtniecības atļauja tika izsniegta 1858. gadā un dzelzceļš tika atklāts 1861 gadā. To nebūvēja valsts (ierēdņi), par valsts īpašumu šī dzelzceļa līnija kļuva tikai 1894 gadā. 21 gadsimtā salīdzinot ar 19 viss notiek “progresīvāk” – 10 gadu laikā, kopš sākts darbs pie Rail Baltic projekta, nav uzbūvēts neviens metrs un izmaksas pieaugušas 5 reizes, jo to “būvē” valsts (ierēdņi), kas ne par ko neatbild.
Arī partijas faktiski ir ierēdņi, jo Saeimā ievēlētās (un ne tikai) finansē nodokļu maksātāji, pašiem nodokļu maksātājiem to neprasot, vai viņi ir ar mieru to darīt. Tā saucamie sabiedriskie mediji nav sabiedriskie, jo viņus nefinansē sabiedrības locekļi brīvprātīgi, naudu viņiem piešķir tie paši partiju ierēdņi. Ierēdņu algas ir pieaugušas reizes, bērnu kopšana pabalsti nav mainījušies jau 16 gadus.
Izveidots apburtais loks, kur sabiedrība ir atstumta no kontroles pār valsti (ierēdņiem).
Jebkāda attīstība, kas notiek, nenotiek pateicoties valsts aparātam, bet par spīti tam.
Viena no Impro iekšējām devīzēm ir – kamēr būs latvieši, tikmēr būs Impro. Ja mēs turpināsim visu varu (pati stiprākā narkotika, daudz stiprāka pat par naudu un hašišu) atdot saviem un svešu zemju ierēdņiem, turklāt bez gandrīz jebkādas iespējas tos kontrolēt un ietekmēt, tad tas ir diezgan ātrs ceļš uz savas tautas (mirstam divas reizes vairāk kā dzimstam) un valsts kapiem, jo patreizējā sistēma nav spējīga veidot kaut ko radošu, tā ir spējīga tikai kontrolēt, ierobežot, birokratizēt un pazudināt.
P.s.
“The most terrifying words in the English language are: I'm from the government and I'm here to help.” Ronald Reagan
“Socialists are happy until they run out of other people's money.”
― Margaret Thatcher
