Autors: Ilze Salna
Avots: BalticTravelnews.com/Spiegel.de
Viņa guļ 50 metru dziļumā Sarkanajā jūrā un jau kopš 1941. gada, kad trāpīja bumbvedēja mesta bumba, pieder jūrai. Rosalie Moller tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem kuģu vrakiem pasaulē, tomēr ieniršana pie tā var būt arī bīstama.
Kādam jābūt kuģa vrakam, lai tas nirēju aprindās iegūtu gluži vai leģendāru slavu? Pirmkārt, tam jāatrodas tik dziļi dzelmē, ka pie tā nevar ienirt kurš katrs brīvdienu nirējs, bet arī ne tik dziļi, lai būtu sasniedzams vien saujiņai profesionāļu. Vēl nepieciešams spriedzes pilns stāsts un liktenīga katastrofa. Tāpat vēlams, lai kuģa atliekas būtu pietiekami labi saglabājušās, - nirējiem jāspēj atpazīt katra sīkā detaļa gan kuģa ārpusē, gan iekštelpās. Lai kuģa vraks iegūtu leģendāru slavu nirēju aprindās, tam jārada mistiska un noslēpumaina aura. Piemēram, tāda, kāda piemīt Rosalie Moller.
Kuģa priekšgals atstāj mazliet spokainu iespaidu, it kā nogrimušais kuģis kuru katru brīdi būtu gatavs pacelties no jūras dibena un doties tālāk. Rozālija guļ 52 metru dziļumā, augšējais klājs atrodas apmēram 40 metrus zem jūras līmeņa. Kuģa mastus 70 gadu laikā pēc nogrimšanas savā varā pārņēmušas koraļļu audzes, un tās vien ir veselas ieniršanas vērtas.
Kuģa tilpnes gan ir tukšas, tur atrodams tikai neliels daudzums akmeņogļu. Kambīzē uz pavarda joprojām stāv katls, āķos uz sienas karājas daži zupas kausi, kas gadu gaitā rūsēšanas procesā burtiski saauguši ar kuģa tēraudu. Turpat iepretim atrodas kapteiņa tualetes telpa: ūdens bļoda, vanna, ko sedz bieza nogulumu kārta. Nav grūti stādīties priekšā, ka reiz uz šī klāja uzturējušies cilvēki. Jūras dzelmes klusumu pārtrauc tikai akvalanga gaisa burbuļu virtenes, tomēr ieniršana pie Rozālijas ir par viesošanās „zemūdens muzejā”, kas var beigties arī traģiski. Līdzās trīs cilindru tvaika motoram piestiprināta piemiņas plāksne kādam pārgalvīgam nirējam, kas kuģa iekšienē apmaldījās un vairs nespēja atrast ceļu atpakaļ.
Dodoties tālāk virzienā uz kuģa pakaļgalu, starp trešo un ceturto tilpni nirējs ieraudzīs kuģa korpusā milzīgu rētu – saliektu metālu, kura malas kā uzasināti asmeņi atliekušies no kuģa borta.
Kad 1941. gadā 108 metrus garais kuģis devās savā pēdējā braucienā, tas jau bija vecs un nolietots, taču Anglija bija iesaistījusies karā, tika izmantota katra iespēja transportēt ogles no Velsas apkārt Āfrikai uz Ēģipti. Nelielās Gubalas salas tuvumā 31 gadu vecā Rosalie Moller kapteinim Džeimsam Bīrnam nācās pieņemt lēmumu noenkurot kuģi kādā līdz tam par drošu uzskatītā vietā, jo Suecas kanālu bija nosprostojis kāds cits uz vācu mīnas avarējis kuģis. Tad pienāca liktenīgā nakts no 7. uz 8. oktobri. Nakts bija neparasti silta un mierīga, līdz tās mieru neilgi pēc pusnakts pārgrieza bumbvedēju rūkoņa. Viens vai divi vācu Heinkel He-11 tuvojās kuģim, izmetot 2000 kilogramu smagu nāvējošu kravu. Trāpījums kuģa bortā nogalināja divus apkalpes locekļus, Rozālija sāka grimt, kravas tilpnēm pieplūstot ar ūdeni un nogurušajam korpusa tēraudam padodoties spiedienam.
Kuģa pakaļgals, vecmodīgā stūres iekārta un filigrānie reliņi pirmajā mirklī rada iespaidu, ka vraks saglabājies no lielo burinieku laikmeta. Tikai milzīgais dzenskrūves propellers liecina, ka kuģis būvēts jau pēc industriālās revolūcijas.
Nirēji, kas ieradušies pie Rozālijas, to pamet tāpat, kā ieradušies: pie vienas no visbiežāk divām glābšanas trosēm, kas savieno dzelmi un nirēju safari kuģi kā dzīvības pavediens. Randiņš ar Rozāliju nav viegls, to apgrūtina zemūdens straumes un nepieciešamais dekompresijas laiks. Taču risks ir tā vērts, uzskata zinātāji, jo īpaši tad, ja vraks tiek uzskatīts par leģendāru...
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
