K. Mīlenbaha iela, Jaunatnes iela, Talsi, Talsu novads 57.241158, 22.603104
Ķēniņkalns
Ķēniņkalns jeb Pilsētas dārzs un Ķeizerdārzs. Augstums 93 metri virs jūras līmeņa. Teika stāsta – te apbedīts kuršu ķēniņš, un tauta aiz cieņas cepurēs un priekšautos sanesusi zemi virs valdnieka atdusas vietas. Bet dokumenti liecina – Leču uzkalna ziemeļu galā 1858. gadā (Fabrikas ielā 1) uzceltās mājas īpašnieks bija vācietis smalkģēris Karls Kēnigs (König), ticami, ka nosaukums cēlies no latviskotā uzvārda – Ķēniņs. Ap 1894. gadu gar namu ierīkotas ozola koka kāpnes ar vairāk kā simts pakāpieniem, materiālus ziedoja Stendes un citu apkārtnes muižu dzimtkungi. Turpinot īstenot nodomu par Pilsētas dārzu, Pastendes muižkungs Hāns atdeva miesta pārvaldei par ļoti zemu zemes nomas naudu visu skaisto Leča kalna iestāvo slīpumu pret ezeru. Pilsētas dārzs sākts veidot 1895. gada pavasarī ieceltā miesta vecākā ārsta Gustavs Blāzes vadībā, izveidota dārza komiteja darbu turpināšanai. Iedzīvotāji ar krūmiem apaugušo kalnu notīrīja, aprīlī stādīja ziedotos kociņus. Trīs terasēs ierīkoja gājēju celiņus, solus atpūtai. Ierīkoto dārzu svinīgi, ar mūziku un uguņošanu atklāja 1897. gada maijā, nu jau vecākais bija aptiekārs Otto Gērke. Bija ierīkots arī Paviljons, pēc Pirmā pasaules kara tas nodedzināts, uzcelts jaunā veidolā 1923. gadā. Te tā paša gada 11. jūnijā Talsu pašvaldība uzņēma Valsts prezidentu Jāni Čaksti (1859–1927). Līdzās paviljonam bija deju laukums, kas pastāvēja līdz 1958. gadam, kad kalna pakājē izbūvēja Festivāla laukumu, kas vairākus gadu desmitus pulcēja iedzīvotājus uz koncertiem, atpūtas vakariem, deju svētkiem un sporta sacensībām. Kopš 1996. gada 16. novembra Ķēniņkalnu rotā Kārļa Zemdegas iecerētā skulptūra "Koklētājs" (tēlnieks Vilnis Titāns), veltīta Latvijas brīvības cīņās kritušajiem. Par seniem laikiem liecina vecā un jaunā Fabrikas ielas apbūve – kādreizējā vilnas fabrika un II Pasaules kara cietums "Moku kambari" (1944 – 1945). Ķēniņkalna pakājē slejas gandrīz simtgadīga ēka – Talsu tautas nams, kas neilgā laikā uzcelts par pašu talsinieku sarūpētajiem līdzekļiem kā Latviešu Sadraudzīgās biedrības nams (dibināts 1887.g.), atklāts 1912. gada janvārī (arhitekts Mārtiņš Ņukša). Cauri laikiem nams saistīts ar ļaužu garīgās kultūras veicināšanu un izkopšanu. Namam īpaša nozīme Atmodas notikumos, jo sarkanbalti sarkanais karogs Talsu tautas nama tornītī uzvilkts jau 1988. gada 18. novembrī. Atjaunotais Talsu tautas nams un Radošā sēta tiek atklāti 2013. gada 18. novembrī. Namā atrodas vieta, kur viesus sagaida Talsu TIC – Talsu novada tūrisma informācijas centrs. Pilsētas laukums, kas pulcē Talsu rallija viesus pavasaros, pilsētas svētku viesus jūlijā un Dižmāras tirgotājus augustā, izbūvēts 20. gs. 60. gadu sākumā. Lielās ielas 25 nama fasādi kopš 1996.gada rotā stilizēts etnogrāfiskais ornaments "Talsu saulīte."
Talsi, 57.242615, 22.592718
Leču kalns
Leču kalna augstums ir 83 metri virs jūras līmeņa. Atrodas netālu no Talsu Valsts ģimnāzijas. Zemi, kas piederēja Stendes muižai, dzimtkungs Ernsts fon der Brigens 1902. gadā pārdeva Pastendes pagasta zemniekam Andrejam Kunavam, kurš bijis prasmīgs saimnieks. Pie Leču dīķa ir sešu 1905.-1907. gada revolūcijas dalībnieku nošaušanas vieta. Godinot viņu piemiņu 1981. gada 5. novembrī Leču kalnā atklāja pieminekli (tēlniece Olita Nigule), ar Raiņa dzejas "Talsu tiesa" rindām. Talsinieki 20. gs. 30. gadu vidū Leču kalnu izvēlējās kā piemiņas vietu Latvijas brīvības cīnītājiem, vēloties uzstādīt Kārļa Zemdegas iecerēto pieminekli "Koklētājs". Varu maiņa un 2. Pasaules karš ieceri izjauca. Brīvības, Saules, Stendes un F.Blumbaha ielas krustojumā atrodas Soda priedes stumbra daļa, priede bija lieciniece 1906. gada janvāra traģiskajam notikumam – piecu Talsu bruņotās sacelšanās dalībnieku, nošaušanai. Iepretī Soda priedes vietai apskatāms Talsu pilsētas ģerbonis (grafiskā zīmējuma autors Kārlis Krauze, apstiprināts 1925. gada 31. oktobrī) no ķieģeļiem mūrēta staba galā – pilsētas deviņu pakalnu, viesmīlības un draudzības simbols. Pēc vērienīgiem labiekārtošanas darbiem 2015. gadā kļuvis par iecienītu un romantisku atpūtas vietu.
Brīvības iela, Talsi, Talsu novads, 57.241455, 22.591335
Krievragkalns
Krievragkalna augstums ir 79 metri virs jūras līmeņa un tas atrodas Jauntalsu pusē. Savu nosaukumu dabūjis tāpēc, ka te 19. gs. beigās uz Talsu kroņa muižas zemes uzbūvēja pareizticīgo baznīcu un skolas ēkas. Baznīca no Talsu valsts jeb kroņa muižas iegūto zemi sadalīja gabalos un iznomāja saviem cilvēkiem. Draudzes ļaudis bija pareizticībā pārgājušie iedzīvotāji, kuri apbūvēja Krievragkalnu. Pareizticīgo baznīcas nav, to uzspridzināja 1972. gada rudenī. Skolas ēkas pārbūvētas un tajās mājvietu atradusi Talsu Kristīgā vidusskola. Starp nelieliem koka un sarkano ķieģeļu namiem paceļas jaunlaiku būves – administratīvais centrs, kas kalpo kā mājvieta Talsu novada pašvaldība, viesnīca "Talsi", Talsu sporta nams. Kalna pakājē bērnus gaida rotaļu laukums "Talsos iebrauc vilcieniņš." Netālu, K.Valdemāra ielā 34, majestātiski slejas Talsu baptistu baznīca un ir viena no retajām baznīcām Latvijāar tik augstu torni. Pretējā ielas pusē no 1960.gada kinomīļus pie sevis aicina kinoteātris "Auseklis." Talsu autoosta glabā sevī atmiņas par 20.gadsimta pirmo pusi, kad tai kā šaursliežu dzelzceļa stacijai garām no Mazirbes uz Stendi kursēja mazbānītis. Pēdējā Stendes iecirkņa lokomotīve apskatāma Latvijas Lauksaimniecības muzejā Celtnieku ielā 11.
Talsi, 57.248585, 22.587290
Vilkmuižas kalns
Vilkmuižas kalns un Vilkmuižas ezers. Kas to var pateikt - vai ezers kalna vārdā vai kalns ezera vārdā nosaukts. Zināms, ka ezera austrumu malā atradusies baronu Firksu (Baron von Fircks) dzimtai piederošā Vilkmuiža, bet pretēja pusē, Talsu kroņa muiža. Tāpēc agrāk ezeru sauca par Talsmuižas ezeru. Ģeoloģiski pētījumi norāda, ka Vilkmuižas un Talsu ezeri agrāk bijuši savienoti kā viens kopīgs ezers. Vilkmuižas ezers ir 800 metrus garš, 200 m plats, 3-5 metrus dziļš, tas ir ievērojams kuršu senlietu glabātājs, pazīstams arheologiem tālu ārpus Latvijas. Ezers ir savdabīga seno kuršu ugunskapu apbedījuma vieta 11. – 14.gadsimtā. Ezera austrumu malā atradusies kulta vieta mirušo sadedzināšanai. Sārtā kopā ar mirušo sadega ieroči, darba rīki, rotaslietas, bet ugunskura atliekas iegremdēja ezerā. Pirmās senlietas ezerā atrada kāds talsinieks 1928. gada ziemā. Meklējot norauto vizuli, viņš ar grābekli pārmeklēja ezera dibenu un ikreiz izvilka kādu bronzas vai dzelzs senlietu. 1934.gada vasarā pirmos zinātniskos pētījumus veica arheologa E.Šturma vadībā un atrada vairāk kā 1000 senlietas. 1936. gadā pētījumus turpināja arheologs Hugo Riekstiņš, no ezera izceļot vairāk nekā 600 senlietas, bronzas aproces, saktas, kaklariņķus, dzelzs ieročus, zirglietas, jātnieku piederumus. Vilkmuižas ezers valsts mērogā kļuva slavens arī kā pirmā vieta Latvijas teritorijā, kur 1936. gada 28. maijā Pēteris Stepiņš ar palīgiem atrada aizvēsturisku vienkoča laivu – masīvā un smagā 3,44 metrus garā un ap 55 cm platā laiva, tāpat kā pārējās senlietas vēl aizvien apskatāma Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgā. Talsu novada muzejā aplūkojamas 1953.vgada arheoloģiskajos izpētes darbos iegūtās vairāk kā 600 senlietas. Ezera rietumu krastā slejas Talsu pamatskolas ēka – jaunā ēka iesvētīta 1926. gada 3. oktobrī kā Talsu pilsētas pamatskola. 1927. gada 12. jūnijā jaunuzcelto skolu apmeklēja kultūras un izglītības ministrs, Tautas dzejnieks Rainis un skolas priekšā iestādīja liepu.
Ezera iela, Talsi, Talsu novads, 57.251381, 22.590208
Baznīckalns
Baznīckalns rakstos minēts jau senos laikos kā senču kulta vieta. Kalna galā jau iztālēm redzama baltā un staltā Talsu evaņģēliski luteriskā baznīca. Lode torņa galā atgādina par kristietības izplatību visā pasaulē, bet gailis aicina saglabāt modrību un tīru sirdsapziņu. Ir nostāsti, ka no baznīcas pagrabiem gājušas ejas uz pilskalnu un Dzirnavkalnu. 1567. gadā celtā ēka ir vecākais pilsētas mūra nams ap kuru veidojās miests, vēlāk pilsēta. Līdz 18. gs. vidum ap baznīcu atradās kapsēta, bet laukumā – kauna stabs un soda vieta. Te sodu izcietis arī 1665. Gadā par buršanu apsūdzētais zemnieks Pāgels Bauze. Viņam, trīs svētdienas pēc kārtas, bija jāstāv pie Talsu baznīcas, iekaltam dzelzs kakla siksnā. Laukums, kā liecina senā adrese – Lielais tirgus laukums, bijusi rosīga vieta; augot pilsētiņai tas kļuva par šauru, tomēr līdz 20. gs. trīsdesmitajiem gadiem te vēl notika slavenais piektdienas zivju tirgus. Daudz sabiedriski svarīgu notikumu šeit pulcēja ļaudis Latvijas Republikas sākuma laikā. Baznīckalnu ar Lielo ielu jau 19. gs. sākumā savienoja koka kāpnes, 1854. Gadā tām bija ap 80 pakāpienu, bet 1911. Gadā nopietna remonta laikā izveidotas margas. 1909./ 1910. Gadā izbūvētais mūris starp Baznīckalnu un Lielo ielu. Ap 1974. Gadu izveidoja betona kāpnes. 2011. Gada pavasarī pārbūves laikā mūris ieguva pašreizējo izskatu. Dievnamā no 1802. gada līdz 1836. gadam par mācītāju kalpojis Kārlis Ferdinands Amenda (Carl Ferdinand Amenda; 1771 – 1836), komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) tuvs draugs. Neskaldītais akmeņu bruģis līdz mūsdienām saglabājies netālajās Ūdens un Kalēju ielās. Vecpilsētu joprojām rotā 20. gs. trīsdesmitajos gados pilsētai raksturīgie ūdens pumpji. Kalnainais reljefs ietekmēja ielu būvniecību un māju celtniecību. Spilgts piemērs ir namiņš Lielajā ielā 41 – celts 1909. gadā, tieši zemes gabala robežās, bija izvietots A. Beķeres grāmatu veikals. Savdabīga ir senatnīgā Dzirnavu iela. Ielas namā Nr. 1 bērnību pavadījis aktieris Juris Bartkevičs (dz. 1950), bet mūža pēdējos gadus rakstnieks Aleksandrs Pelēcis (1920-1995). Kalna ielā iespējams apskatīt pārbūvētā veidolā kādreizējos ebreju lūgšanu namus – sinagogas, būvētas 19.gadsimta sākumā un vidū. Kalna ielā 10 jau gandrīz 100 gadus pienu sierā un citos gardumos pārvērš AS "Talsu piensaimnieks". Siers "Talsu ritulis" ir Latvijas vizītkarte!
Talsi, 57.245007, 22.596287
Talsu pilskalns
Ar savu spēcīgo nocietinājumu sistēmu – 7,5 metrus augsto valni dienvidu pusē, 1 m augstajiem vaļņiem ziemeļu un austrumu pusēs, kā arī terasēm Talsu pilskalns kādreiz bijis viens no spēcīgākajiem un lielākajiem (plakums ap 0,4 ha liels) Kurzemes pilskalniem.
Rakstītajos avotos Talsi ("Talse") kā vietas apzīmējums pirmo reizi minēti 1231. gada 17. janvārī, kad Romas pāvesta legāta Otona ieceltais sūtnis vicelegāts, valoņu tautības cisterciešu mūks Balduins no Alnas slēdza līgumu ar 12 vārdā nosauktiem Austrumkursas ciemiem ap Ventu un Abavu, un neapšaubāmi šīs apdzīvotās vietas centrs atradies Talsu pilskalnā. Līdzās pilskalnam atrodas priekšpils vieta un dienvidos un austrumos no tā vairāk kā 4 ha liela senpilsētas vieta, kura diemžēl stipri postīta, būvējot tagadējo Talsu slimnīcu. Šeit atzīmēsim, ka vēl kādā 1421.gada dokumentā, acīmredzot minēta senpilsēta pie Talsu pilskalna ("pilsathen to Talsen").
Talsu pilskalns ir līdz šim plašāk pētītais kuršu nocietinājums. Laikā no 1936.gada līdz 1938.gadam arheoloģiskajos izrakumos A.Karnupa vadībā šeit tika izpētīta gandrīz desmitā daļa no visa pilskalna platības. Kopumā ieguva vairāk nekā 4000 senlietu (neskaitot māla trauku lauskas, dzīvnieku kaulus u.c. masveida atradumus). Izrakumi liecināja, ka pilskalns apdzīvots no 10.gs. līdz 14.gs. un tajā izsekojami deviņi apbūves periodi. Jau 10.gs. pilskalns nocietināts ar blīviem akmeņu klāstiem, virs kuriem pacēlusies divkārša guļkoku aizsargsiena 2-4 m platā joslā. Gar to bijušas izvietotas dzīvojamās mājas. Lielas pārbūves pilskalnā notikušas, sākot ar 11.gs., kad paaugstināti aizsargvaļņi, ar torņveida izbūvēm nodrošināta ieejas vieta un nostiprināta guļkoku nocietinājumu līnija. Ēkas šajā laikā izvietotas daudz blīvāk, konstatētas arī divtelpu celtnes. Šajā laikā ēku stūros atrod arī kuršiem raksturīgos dzīvnieku (īpaši zirgu) galvaskausu ziedojumus. Aizsargceltnes, kā arī dzīvojamo ēku sienas (acīmredzot, lai mazinātu aizdedzināšanas iespējas) bijušas apmestas ar māliem.
Voldemāra Ruģēna iela 5A, Talsi, Talsu pilsēta, 57.243195, 22.597954
Dzirnavkalns
Dzirnavkalns, agrāk saukts arī Sudmalkalnu, atrodas Vilkmuižas ezera dienvidu galā. Tā augstums ir ir 87 metri virs jūras līmeņa. Šī vieta tiek uzskatīta par seno kuršu kulta vietu, kur Livonijas ordenis 13.gs. uzcēla mūra pili. Hronikā tā pēdējo reizi minēta 1636. gadā. Vēl redzamos pils pamatus 1839. gadā uzmērījis Ārlavas muižas "Vecjunkuros" dzimušais Johans Heinrihs Voldemārs (1819 – 1880) – pirmais latviešu izcelsmes vēstnieks. Precīzas ziņas iegūtas par 19. gs. sākumu, kad 1835. gada pavasarī savstarpēju līgumu par zemes, visa kalna plakanumu iegūšanu dzimtīpašumā ar noteikumu uzcelt dzirnavas parakstījuši zemes īpašnieks, Nurmuižas majorātmuižas barons Fridrihs fon Firkss (ap 1796–1863) un dzirnavnieks Fridrihs Vicinskis. Holandiešu tipa vējdzirnavas veica uzdevumu, dzirnavnieki gan mainījās bieži. Laikā līdz 1875. gadam zeme sadalīta. Dzirnavas ar mazāko namiņu palika dzirnavniekam, 1886. gadā tās nopirka Ābrams Jeruhmanovs. Bet kalna malā ar ainavisku skatu uz Jauntalsiem baroniete Emīlija Katrīna fon Heikinga, Vandzenes muižas dzimtkunga Teodora fon Heikinga atraitne, uzcēla plašu namu – Villa Heyking. Vējdzirnavas darbojušās vēl 1. Pasaules kara laikā un nodedzinātas ap 1921. gadu. Šodien nekas vairs neliecina par dzirnavu bijušo vietu. No Dzirnavkalna paveras skats uz Vilkmuižas ezeru, tirgus laukumu, 1950. – 1960.g. celto privāto māju rajonu, Talsu ledus halli. Ejot pa Kalna ielas veco bruģi, nonākam Ezeru laukumā, slavenā Dižmāras tirgus vietā. Te iekārtota piemiņas vieta 1997. gada 28. jūnija Talsu traģēdijas upuriem "Dzīvības aplis, nāves ēnā" (tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs).
Akas iela, Ezera iela, Talsi, Talsu novads, 57.246429, 22.592623
