Drošības sistēmas un elektroniskie palīgi pārņem automašīnas, taču ne visi par to priecājas. Auto entuziasti nereti vaino tos braukšanas prieka nolaupīšanā. Strikti ņemot, šādai apsūdzībai ir zināms pamats – kad parādījās pirmās palīgsistēmas, to darbošanos sajuta ne tikai vadītājs pie stūres, bet arī pasažieri. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, daudz kas ir mainījies.
Pirmkārt, ir uzlabojusies auto spēja sajust briesmas, tās analizēt un reaģēt daudz niansētāk, vai runa būtu par ABS, braukšanas stabilitātes sistēmu vai griezes momenta pārdali.
Reklāma
Otrkārt, ražotāji aizvien padziļina palīgsistēmu specializāciju. Piemēram, autoražotājs Mazda savos spēkratos uzstāda modernu G Vectoring Control, kas ļauj automobili vadīt intuitīvāk un vadītājam ilgāk palikt modram, turklāt braukšanas procesā ienes vairāk prieka.
Drošība un prieks – abi vienā
ABS sistēmu pirmo reizi izmantoja Mercedes-Benz – 1978. gadā tā parādījās pirmās paaudzes S klases modelī W116. Mūsdienu elektroniskajai vilces kontroles sistēmai ir pat vēl senāka vēsture – pirmo reizi to 1971. gadā demonstrēja amerikāņu ražotājs Buick. Stabilitātes kontrole parādījās nedaudz vēlāk – Toyota, Mercedes-Benz un BMW to ieviesa astoņdesmitajos gados. Visu šo un līdzīgu sistēmu galvenais mērķis ir palielināt transportlīdzekļa drošību.
Attieksme pret modernajām sistēmām pēdējos gados ir būtiski mainījusies un par to lietderību vairs nediskutē.
“Nu jau laiki, kad konservatīvākie braucēji iestājās pret elektroniskajiem palīgiem, ir palikuši pagātnē. Jā, pirms gadiem desmit kāds vēl teica, ka ABS traucē bremzēt, bet ESP – savākties. Taču drošības sistēmas mašīnās nu jau ir bijušas tik ilgi, ka liela daļa cilvēku citādus spēkratus nemaz nezina. Un vēl kāda daļa droši vien nesaprot, kur ir robeža starp viņu pašu vadītu braukšanu un palīgsistēmu iejaukšanos. Faktiski drošas braukšanas poligons ir vienīgā vieta, kur var bez lieka riska pārliecināties, cik efektīva ir elektroniskā drošība. Un pie reizes novērtēt, cik labām jābūt paša braucēja prasmēm, lai viņš varētu cerēt iztikt bez visu veidu asistentu palīdzības,” spriež Drošas braukšanas skolas vadītājs un autosportists Jānis Vanks.
Liela daļa cilvēku pat nenojauš, kādas sistēmas ir viņu mašīnās, bet par to arī nebūtu daudz ko brīnīties, jo nereti tās sevi atklāj tikai ekstrēmās situācijās. Arī jau pieminētā Mazda G Vectoring Control sistēma ir nemanāma, taču tieši tas arī ir viens no izstrādātāju mērķiem – japāņu inženieri, veidojot auto, ļoti piedomā pie tā, lai pēc iespējas mazāk nogurdinātu vadītāju un pasažierus.
Deivs Kolmens, Mazda Ziemeļamerikas dinamikas un inženierijas nodaļas vadītājs, stāsta, kas atklāts pētījumos par autovadītāju uzvedību: “Zemapziņā braucējs zina, ko gaidīt, ceļa līkumā pagriežot stūri. Taču, gana ātri nesaņēmis no automašīnas gaidīto reakciju, viņš griež stūri vēl vairāk. Auto reaģē, straujāk mainot trajektoriju, un nu vadītājam stūresratu nākas griezt pretējā virzienā, lai koriģētu virzienu. Te runa ir par mikrokustībām, tāpēc nereti paši vadītāji pat nemana, ka to dara.”
Taču garākos braucienos šādu mikrokustību ir milzums un tās nogurdina gan vadītāju, gan pasažierus, bet tas savukārt iespaido satiksmes drošību. Izpētījuši šādas cilvēku rīcības iemeslus, Mazda inženieri nāca klajā ar priekšlikumu, kā šīs mikrokustības novērst. Tiklīdz cilvēks sāk griezt stūri, mašīnas elektroniskās vadības bloks reaģē uz to, nemanāmi samazinot dzinēja jaudu. Tādējādi svara pārneses dēļ priekšējie riteņi ar ceļu saķeras spēcīgāk, un mašīna ātrāk reaģē uz stūres pagriešanu.
Taču sistēma pieslēdzas ne tikai līkuma sākumā. Automobilim nonākot līkuma izejā, vadības bloks atkal palielina motora jaudu, tādējādi nodrošinot stabilitāti.
G Vectoring Control darbojas nemanāmi, taču, pateicoties tai, autovadītājs vairs neveic liekas nogurdinošas kustības. Taču ne tikai. Tāpat autovadītājs var justies pārliecinošāk uz līkumota ceļa un braukt dinamiskāk, jo auto ātri reaģē uz stūres komandām.
Paļaujies, bet domā līdzi
Šādas inovatīvās sistēmas jau kādu laiku maina vadītāju paradumus, un šķiet, ka braukt kļūst arvien vieglāk. Taču mainās arī dzīves ritms, tāpēc, gatavojoties braukšanai intensīvā satiksmē, ir svarīgi iemācīties saglabāt mieru un modrību.
Jānis Vanks stāsta, ka gan viņam, gan kolēģiem viens no lielākajiem izaicinājumiem ir veidot izpratni par auto darbības principiem un vadītāja atbildību. “Progresa cena ir tāda, ka cilvēki kļūst neuzmanīgi un pat bezkaunīgi, paļaujoties, ka automobilis viņus paglābs. Īpaši tas attiecas uz mobilo ierīču lietošanu pie stūres, distances neievērošanu, ātruma pārsniegšanu un tamlīdzīgi. Diemžēl slikti ieradumi ir lipīgi, un mums ir jāiegulda liels darbs, lai jaunie autobraucēji savas gaitas uzsāktu apzinīgi,” stāsta Jānis.
Ideālajā gadījumā braukšanas prasmes vajadzētu pilnveidot pastāvīgi, jo labāko rezultātu dos uzlabotu iemaņu un pieredzes apvienojums. “Lai gan mūsdienīgās vadītāja braukšanas sistēmas ir ļoti efektīvas, vislabāk tās strādā mijiedarbībā ar prasmīgu braucēju. Tāpēc ir svarīgi apgūt tādas prasmes kā avārijas bremzēšana, negaidītu šķēršļa apbraukšana, braukšana pa slidenu segumu un atcerēties, ka nekāda elektronika neapmuļķos fizikas likumus. Bet kopumā es uz jaunākās paaudzes drošības sistēmas raugos ļoti pozitīvi – pakāpeniski tās iegūst aizvien jaunus aspektus, un katrs progresa solis uzlabo kopējo drošību,” rezumē Jānis Vanks.
pix-LAT.3860.gif)
