Ne visi ir redzējuši un dzirdējuši nostāstus par Ozolu, kas aug Tukuma noslēpumainajos mežos. To sauc par ‘’Draņķozolu’’. Nostāsti vēsta, ka pie tā reiz dedzinātas raganas un velna kalpi. Esmu gatava jums pastāstīt vairāk par šo interesanto ozolu un tā nostāstiem.
Dzimtbūšanas laikā ozola zaros kārušies līdz izmisumam novestie zemnieki. Arī jaunākajos laikos šajā vietā notikušas mīklainas cilvēku bezvēsts pazušanas. Koks nogāzies 2015. gada rudenī pēc tam, kad vandāļi to dedzināja, taču vieta savu enerģētiku nav zaudējusi. Draņķozols ir vismaz sešsimt gadu vecs, tas minēts jau 15./16. gadsimta Tukuma miesta un apkārtējo baznīcu hronikās kā ļoti liels, pieaudzis ozols. Par Draņķozolu un tā noslēpumaini skaisto apkārtni tiek stāstīti vismaz kādi pieci vilkaču stāsti un apmēram trīs reizes vairāk spoku stāstu. Neskaitāmi sēņotāji, ogotāji un tūristi ir maldījušies līdz pagurumam, atkal un atkal neizskaidrojamā veidā nonākot atpakaļ pie minētā ozola un tad piedzīvojot bailes un izmisumu. Tajos mežos ir redzēti pat tādi dzīvnieki kā lūsis un vilks, it sevišķi uz jūras pusi no Draņķozola un Āža kalna.
Reklāma
Draņķozola tuvumā nereti uznāk pēkšņas, dzīvnieciskas bailes, pilnīgi bez jebkāda iemesla. Ir sajūta, it kā kaut kas šausmīgs no kaut kurienes skatītos tev virsū. Arī vējainā laikā tur ir pilnīgs miers un klusums, bieži pat spocīga migla.
Uz dienvidiem no Draņķozola, netālu no gandrīz nedabīgi stāvā Maijpuķīškalna, vecām eglēm apaugušu pauguru augšdaļā ir atrodami reti dabas veidojumi – tā saucamie burbuļavoti, kas no zemes dzīlēm ar lielu spēku izverd ļoti aukstu, kristāldzidru ūdeni. Vietās, kur ūdens izverd no zemes, zem lielu koku saknēm, ir pāris metru plata, ieapaļa kustīgu smilšu “acs”. Tur pat ar gara koka palīdzību nav iespējams aizsniegt dibenu. Kāda teika vēsta, ka apaļajā “acī” iestumjot kādu garāku priekšmetu, tad avots it kā sadusmojas, sāk traki mutuļot un ar lielu spēku izmet to ārā.
Kāda vietējā mežsarga stāsts
Sešdesmito gadu sākumā mežsargam bijusi veca karabīne, mantota no tēvu tēviem. Kādu reizi augusta beigās pēc dežūras Milzkalnes koka tornī viņš devies mājup uz Lauksargu pusi pa mazajām meža taciņām, kas vedušas gar Draņķozolu. Bija vēls, mežs ieslīdzis maigi dūmakainā krēslā. Mežsargs visu dzīvi bija pavadījis mežā, bail viņam neesot bijis nemaz, taisni otrādi - vakara dziestošajā gaismā mežam, esot neatkārtojams skaistums. Tajā laikā esot bijis pilns mēness, bet debess - mākoņaina. Tā nu viņš gāja garām Draņķozolam un, tikko sācis doties augšup pa dienvidu taciņu, pēkšņi sajutis dīvainas, agrāk nepazīstamas bailes. Skaidri bijis jūtams, ka no aizmugures, no purva ozola pusē uz viņu kāds cieši lūkojas. Mežsargs tomēr pārvarējis sevi, nomierinājies un atkal atskatījies. Lai arī viņš dzīvē redzējis un pārdzīvojis visu ko, pat sastapis zagļus un slepkavas, un neskaitāmas naktis pārlaidis viens pats, no ieraudzītā viņš šausmās vai pamiris. Aizmugurē uz taciņas stāvējis kāds baiss, ļoti tumšs radījums. Tā augums bijis vismaz 3 vai 4 metri. Radījums līdzinājis cilvēkam un apakšā bijis ļoti plats, bet augšā - tievs. Radījums pat atgādinājis sadegušu, pārogļojušos cilvēku. Galva tam bija kā vilkam, tikai bez ausīm, ar ļoti tumšām, dziļām acīm un nedabīgi gariem, tieviem, neregulāri līkiem zobiem. Piepeši visu teritoriju apņēmusi neizturama līķu smaka un iestājies kapa klusums. Pat daba sastingusi - vairs nekustējusies ne lapiņa, ne zāles stiebrs. Sākumā šķitis, ka uznākuši kādi ļauni murgi. Kā pamatīgs, rupjš un rūdīts vīrs, viņš, lai gan ar lielām grūtībām, tomēr ticis pāri baiļu stingumam, saņēmies, iekšēji sapurinājies, bet redzamais nemaz nav domājis izgaist. Mežsargs zibenīgi norāvis no pleca karabīni, izņēmis no kabatas veco patronu ar sudraba lodi.
Kad mežsargs gribējis nospiest gaili, radījums pēkšņi ierunājies, precīzāk - izdvesis baisas skaņas. Visdīvainākais bija tas, ka savu gara acu priekšā vīrs redzējis kā filmu vai kā bildi, kurā viņš nolaiž ieroci neizšāvis un sarunājās ar baigo radību. Sastaptais radījums tādā kā pirmtēlu vai sapņu valodā sacījis, ka viņš nav labs, bet nav arī ļauns un ka viņš ir vilkacis.
Kad šīs domas beigušās, mežsargs nolēmis rīkoties tā, kā jūt, un ieroci nolaidis. Milzu vilkatim purns vai seja saviebusies vēl drausmīgākā grimasē, tā, ka mežsargam šķitis: viņam tūdaļ piemeklēs sirdstrieka. Viņš atkal gribējis šaut, bet vairs nav spējis pacelt ieroci, jo abas rokas bijušas kā atmirušas.
Bet tad noticis kas negaidīts. Vilkacis sācis izdot zemas, dīvainas skaņas, esot bijis skaidrs, ka viņš runā. Tas bijis kas neaprakstāmi baiss un pārsteidzošs vienlaikus. Viņa balss skanējusi kā milzīgas krāsns rūkšana, kā dzirnavu mehānisma krakšķēšana, kā vaidēšana no aizkapa pasaules. Tas esot bijis kas pilnīgi atšķirīgs no cilvēku runas, lai gan attāla līdzība neparasti zemā tonī - kā ziemeļu šamanis, kā vecie orākuli, būtne runājusi ļoti garus tekstus. Brīžam šķitis, ka tā ir kāda sensena sāga ar atskaņām, brīžam- ka tas ir gandrīz vai dziedājums. Tā un pirmdzīvnieku valoda, kā dziesma, ko nelaimīgā kārtā sen cilvēce bija aizmirsusi. Tās bija kā tālas atmiņas.
Tad atkal runājis vilkacis. Pēc nenosakāmi garas pauzes vilkacis briesmīgās vaimanās un krākšanā runājis atkal, vairākas reizes raudamies uz mežsarga pusi, it kā gribētu viņu aprīt vai nobiedēt. Vilkacis kļuvis negants, sācis plosīties, un mežsargs jutis nepārvaramu vajadzību pēc izbēgšanas un paslēpšanās. Tālāk viņš neko neatceras - līdz brīdim, kad gandrīz Ozoliņu mežā malā, naktī, spoža mēness gaismā beidzis skriet un atradis mājas. Kas bija šī būtne? Vai tas bija kāds meža gars? Mums tikai atliek vien minēt.
Arī es esmu jutusi šīs vietas maģisko spēku! Ierodoties šajā vietā, bailes ir neizskaidrojami lielas, ik pa laikam ir sajūta, ka sirds apstāsies no tā cik stipri sirds sitas, ir sajūta, ka kāds sauc iekšā meža, lai arī cik lielas bailes nebūtu, iekšēji visu laiku ir sajūta, ka ir vēlme atgriezties pie šī ozola.
Šo mežu ir vērts apmeklēt baiļu cienītājiem. Tur iegūsiet neizskaidrojamas emocijas, baiļu sajūtas.
Ja radās interese un vēlme doties uz šo neparasto mežu, vairāk informācijas meklējiet šeit: https://www.visittukums.lv/lv/Ko-skatit/Neparastas-vietas/Drankozols
https://www.senvietas.lv/drankozols/
Bet tie, kam patīk teikas un nostāsti, aicinājums ieskatīties Ralfa Kokina grāmatā ‘’Kurzemes vilkaču nostāsti’’.
