Autors: Jānis Pēteris Bērziņš
Avots: BalticTravelnews.com/Unesco.org
Bosnijas un Hercegovinas pilsēta Mostara, kas atrodas gleznainajā Neretvas upes ielejā, ir viens no spilgtākajiem piemēriem tam, kā arhitektūra var kļūt par cilvēces vienotības simbolu. Pilsēta, kas sākotnēji izveidojās 15.–16. gadsimtā kā Osmaņu pierobežas apmetne, jau gadsimtiem ilgi bijusi slavena ar savām tradicionālajām turku mājām un Veco tiltu – Stari Most –, pēc kura tā ieguvusi savu nosaukumu.
Vecais tilts, ko 16. gadsimtā projektēja ievērojamais arhitekts Mimars Haǰrudins pēc sava skolotāja, lielā meistara Sināna, ieceres, bija inženiertehnisks brīnums un simbols tam, kā dažādas kultūras un ticības var pastāvēt līdzās. Gadsimtiem ilgi Mostarā blakus dzīvoja musulmaņi, katoļi, pareizticīgie un ebreji – pilsētā līdzās stāvēja mošejas, baznīcas un sinagogas.
Reklāma
Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu karadarbībā tilts un liela daļa pilsētas tika iznīcināti, taču šis zaudējums kļuva par sākumu jaunam atdzimšanas stāstam. Ar UNESCO un starptautisko ekspertu komitejas palīdzību Vecais tilts tika atjaunots, un 2004. gadā tas atkal atvērās – kā apliecinājums cilvēku gribai pārvarēt pagātnes šķelšanos.
Mūsdienās Vecā tilta un Vecpilsētas teritorija Mostarā ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā apvieno pirmsosmaņu, austrumosmaņu, Vidusjūras un Rietumeiropas arhitektūras elementus, radot unikālu daudzslāņainas kultūras un vēstures ainavu. Mostaras Vecais tilts ir kļuvis par universālu simbolu – par tiltu, kas savieno ne tikai upes krastus, bet arī tautas, kultūras un ticības.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.