Autors: Laura Dravniece
Avots: www.lnmm.lv
Piektdien, 2020. gada 20. martā, plkst. 18.00 Latvijas Nacionālais
mākslas muzejs (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) aicina iepazīt 20.gadsimta tēlniecību mākslas zinātnieka Eduarda Dorofejeva stāstījumā.
Tēlniecību atšķirībā no glezniecības nevajag speciāli meklēt muzejos un galerijās. Pieminekļi laukumos un parkos, memoriāli ansambļi vai būvplastika uz ēku fasādēm – tas viss ir tā vide, kurā mēs pavadām daudz laika kopā ar tēlniecību.
Reklāma
Iepazīstot latviešu tēlniecības darbus Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas zālēs, var ieraudzīt gan atsevišķus objektus, gan kopsakarības vai radikālas pārmaiņas, kas veidoja mūsu tēlniecības vēsturi visa 20. gadsimta garumā. Pastaigas laikā mākslas vēsturnieks Eduards Dorofejevs pievērsīs īpašu uzmanību tēlniekiem, kuru daiļrade asociējas ar klasiku. Piemēram, Gustavam Šķilteram (1874–1954), Teodoram Zaļkalnam (1876–1972), Emīlam Melderim (1889–1979), kā arī pirmajai latviešu tēlniecei – sievietei! – Martai Liepiņai-Skulmei (1890–1962), kas ekspozīcijā pārstāvēta ar darbu “Vidzemniece” (1928–1933).
Gustava Šķiltera bronzas skulptūrai “Maziņš biju, neredzēju…“ (1903) simboliski tēlainu jēgu piešķir gan izraudzītais motīvs, gan tautasdziesmas nosaukums. Tā radīta periodā, kad Šķilters strādājis franču tēlnieka Ogista Rodēna (Auguste Rodin, 1840–1917) impresionisma aizgūtā manierē, ko iepazina Parīzē.
Līdz 20. gadsimta sākumam arī Teodora Zaļkalna daiļradē vērojamas Ogista Rodēna ietekmes – plūdeni glezniecisks un nelīdzens faktūras modelējums, fragmentārisms un emocionālo noskaņu akcentējums (“Ludmilas Jakubovskas portrets”, 1913). Savukārt Teodora Zaļkalna sēdošās māmiņas dzejnieks Edvarts Virza raksturojis kā “tikpat latviskas, cik sfinksa ēģiptiska”. Pirmā pasaules kara laikā Petrogradā Teodora Zaļkalna darinātie vispārinātie bēgļu sievu tēli kļuva par iedarbīgiem dzimtenes un tautas likteņgaitu simboliem – reizē sargājošiem un sargājamiem (“Sēdošā māmiņa”, 1916).
Tēlnieka veidotais komponista Modesta Musorgska portrets (1928) tapis monumentālās propagandas kampaņas ietvaros, tomēr mūsdienās skatāms kā autonoms stājdarbs ar ģeometrizētām un lauzītām skaldņu kopām, šķautņu taisnēm un liekumiem, kas iet dažādos virzienos. Skulptūras formveide nav pretrunā ar tēla psiholoģisko raksturojumu – dramatisku nemieru.
20. gadsimta otro pusi pārstāv tēlniece un portreta žanra izcilākā meistare Lea Davidova-Medene (1921–1986) ar gleznotājas Birutas Baumanes portretu (1972) un Ojārs Feldbergs (1947) ar darbu “Ēna” (1982). Neaizmirsīsim arī tos meistarus, kuri strādājuši galvenokārt monumentālajā tēlniecībā, veidojot pieminekļus un tēlniecības ansambļus, kas redzami pilsētvidē.
Uz tikšanos Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā laipni aicināts ikviens!
Dalības maksa: 5,00 EUR.
Vietu skaits ierobežots.
Nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni (+371) 67 324461 vai e-pastu [email protected]
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
