Iepazīstot Gruziju: Adžārijas pieskārieni - 1.daļa [1]

Adžārijas Autonomā Republika – autonoma province Gruzijas dienvidrietumos, kuras administratīvais centrs Batumi ir lielākā Gruzijas osta, kā arī nozīmīga kūrortpilsēta. 1990. gadā Adžārija faktiski izstājās gan no PSRS, gan no Gruzijas PSR. 2004. gadā Adžārijai nācās atteikties no centieniem pēc suverenitātes, un tā bez asinsizliešanas atkal kļuva par Gruzijas provinci.

No 15. augusta līdz 18. augustam man bija dota iespēja paviesoties Adžāŗijas reģionā, vienā no ievērojamākajām kūrortpilsētām –  Batumi. Četru dienu laikā iespējams gūt tikai nelielu ieskatu jebkuras valsts vēsturē, sadzīvē, kultūrā, tāpēc arī turpmāk –  Adžārijas pieskārieni, kurus sajutu šajās dienās.

Kontrastu un paradoksu zeme

Batumi ir lidosta, bet tur nav tiešā reisa uz Rīgu un no Rīgas, savukārt  no Tbilisi līdz Batumi ir gandrīz 400 kilometru. Tāpēc  15. augustā lidojums no Rīgas beidzas Kutaisi lidostā.  Mūs sagaida “Mersedes-benz” busiņa šoferītis ar īsti gruzīnisku vārdu –  Zaza. Gamardžoba (Labdien! – gruzīnu val.) Adžārijā! Taujāts, cik tālu ir līdz Batumi, Zaza atbild: “Jābrauc divas stundas.”

Čemodāni tiek satupināti autobusa aizmugurē, un sākas ceļojums uz Batumi. Kaukāza kalni te, šķiet, tepat rokas stiepiena attālumā. Izgaršoju savdabīgos apdzīvoto vietu nosaukumus: Vani, Samtredia, Zugdidi, Ureki, Kaprovani, Ozurgeti, Kobuleti… Zaza brauc tik ātri (īsti pa džigitu modei!), ka brīžiem iespējams tos tikai izlasīt, nevis saprast, vai braucam tiem cauri, vai tā ir tikai ceļa norāde? Bet izklausās noslēpumaini. Lauku ainava, kurā dominē kukurūzas lauki, vīnogulāji, akācijas, riekstkoki un govis, te mijas ar privātmāju ciematiem. Arī tajos audzē kukurūzu. Jau no pirmā acu uzmetiena redzams, ka Gruzija ir kontrastu zeme un šeit sabiedrība visai slāņaina. Bēdīga paskata vasarnīcas un pat to drupas, kāds aizaudzis dārzs spoguļo atmiņas par padomju laiku godību. Bet ļoti daudzas mājas rekonstruētas vai uzceltas no jauna, un to vidū ir pavisam lepnas villas trīs stāvos un ar skaisti koptiem dārziem. Tomēr pārsvarā te divstāvu mājas. Īpatnējs akcents  – ļoti daudzi šauri logi. Dažā namā tajā sienā, kas vērsta uz ceļa pusi, ir pat pieci vai seši logi cits pie cita. Vēlāk Diāna Nanadze no Tūrisma un kūrortu departamenta skaidros: tas tāpēc, ka Adžārijā, kā jau kalnu un piejūras zemē, bieži plosās stipri vēji, un tādus platus logus kā pie mums Latvijā te vienkārši izpūstu.

Govis ar zvaniņu kaklā te ir daudz un visur. Ganās ne tikai laukos un dāŗzos, bet arī staigā pa tikko uzartu tīrumu, pašu grāvmalu un dodas pāri ceļam tik pašapzinīgi, it kā te nebraukātu nekādi transportlīdzekļi. Šķērsojam dzelzceļu, pa kuru aizripo glīšs pasažieru vilciens ar pieciem vagoniem un uzrakstu “Ģeorgian Railway”. Turpat blakus – ierūsējušas sliedes un zaļš vagons no vecajiem laikiem. Savukārt vienā no ciematiem tieši blakus policijas iecirknim redzams zemnieku produktu tirdziņš, un “supermārkets” ierīkots pavisam mazā noplukušā namiņā.


Divas stundas, tā vērojot Adžāriju, aizrit ātri, un drīz vien jau klāt Batumi  –  ļoti skaista, senākos laikos pat grezna kūrortpilsēta, viena no Melnās jūras piekrastes pērlēm. Mūsdienās tā, protams, mainījusies, un te nu atkal kontrasti. Padomjlaika daudzstāvu nami, pie kuriem daudzviet uzraksti “Rent flat”, mijas ar jauniem, kurus vēl tikai būvē un piedāvā pirkt par lielu naudu, kā arī vēl augstākām viesnīcām, uz kurām aicina luksa numuri. Dažā saskaitu pat 24 stāvus.  Batumi intensīvi norit jaunu namu un viesnīcu celtniecība. To nevar nepamanīt, jo te ik uz soļa, pat viesnīcas pagalmā, sastopami celtnieki.

Par mūsu mājvietu uz četrām dienām kļūst  viesnīca “Legend Business Hotel”, no kurienes jūra ir dažu minūšu gājiena attālumā. Bet pa ceļam līdz viesnīcai bija pavisam dīvaina balta ēku, kura izskatās, it kā būtu apgāzusies. Izrādās, tas ir modernās arhitektūras šedevrs jeb paradokss – šajā namā atvērts šiks Batumi restorāns. Bet vēlāk mūsu gids, stāstot par gruzīnu vīniem, smiedamies teiks: ”Daudzi brīnās: nu kā var būt sausais vīns? Vai tad vīns vispār var būt sauss??! Vai tad tas nav paradokss?”

Sena un sarežģīta vēsture jeb Vilku vai arāju zeme?

Pusdienās kopā ar mums ir ne tikai Diāna, bet arī gids Sulkhans Devadze – vietēja mēroga slavenība. Mācījies Batumi Šotas Rustaveli Universitātē, bet ilgu laiku braucis jūrā. Tagad strādā pilsētas municipalitātē un brīvajos brīžos  –  vēl arī par gidu, ir īsts savas pilsētas patriots, jo uzskata Batumi “… ja ne par visskaistāko, tad par vienu no skaistākajām pilsētām Gruzijā.” Jau pašā sākumā pie galda, kad pirmoreiz sastopamies ar gruzīnu un adžāru nacionālajiem ēdieniem, paspēj izstāstīt, ka hinkali bez pipariem esot kā kāzu nakts bez līgavas. Bet kas īsti ir hinkaļi? Nu, īpatnējas formas pelmeņi, pildīti ar gaļu un zaļumiem; recepte nākot no senajiem mongoļiem. Man gan vairāk garšo pildītie baklažāni, kā arī phali – spinātu un valriekstu pastēte. Valrieksti Gruzijā ir ļoti populāri, tos pievieno gandrīz visiem ēdieniem. Tomēr šeit tos vairāk pazīst ar otru nosaukumu – grieķu rieksti. Savukārt ēdienus skaisti dekorē ar granātābola sēkliņām. Un kur nu bez hačapuri! Saldēdienā – melone un arbūzs, un kafija, kuru Gruzijā dzer tikai melnu.

Pēcpusdienā Sulkhans ved mūs ekskursijā pa Batumi. Viņš ir īsta staigājoša enciklopēdija, jo pārzina gan vietējo, gan visas pasaules vēsturi, orientējas politikā, mūzikā, ar viņu var runāt par teātri, deju, vārdu sakot  –  par jebkuru tematu. Sulkhans stāsta, ka Adžārija ir senās  kolhu valsts  –  Kolhīdas  –  daļa, ka tās vēsturiskās saknes atrodamas jau VII gs. p. m. ē, ka tā savulaik bijusi gan sengrieķu kolonija, gan atradusies Romas impērijas ietekmē, pabijusi gan Pontas valsts, gan feodālās Gruzijas, Osmaņu impērijas, Krievijas impērijas un Gruzijas PSR sastāvā. Viņš priecājas, ka latvieši dzirdējuši par Gruzijas vēlmi atgūt savu vēsturisko nosaukumu – Sakartvelo un piebilst, ka gruzīnu valodā tās iedzīvotājus sauc par kartveli, bet valodu – kartli.  Atgādina, ka jau 1008. gadā izveidojās Gruzijas valsts, kura pastāvēja līdz pat XIV gadsimtam. Pēc tam tā sašķēlās vairākās mazās caristēs: Kahetijā, Kartlijā un Imeretijā. No kurienes cēlies nosaukums Gruzija? Izrādās, to ieviesa cariskā Krievija, bet vēlāk to pārnēma arī Padomju Savienība. Sulkhans stāsta, ka vārda georgia pamatā varētu būt persiešu valodas vārds gurğ/gurğān, kas nozīmē “vilks” jeb “nepakļāvīgais”. Savukārt tālākais vārda zinātniski etimoloģiskais skaidrojums nonāk pie tulkojuma: “Vilku zeme”. Nujā, jau sapratu, cik nepakļāvīga ir šī tauta! Atceros, ka pirms izbraukšanas atradu vienu rakstu par šo tematu, kur gan bija teikts, ka šī nosaukuma pamatā esot grieķu izcelsmes vārds “georgia”, un tas tulkojumā nozīmējot: “cilvēks, kas ar zemi”. Tātad vilku vai arāju zeme? Ej nu sazini! Kārtējais kontrasts jeb paradokss. Laikmetu griežos  tautu, valstu, valodu un kultūru likteņi malti un samalti kā graudi dzirnavās un beigu beigās sacepušies maizes kukulī “XXI gadsimts”, kur vārdu pirmējo izcelsmi jau grūti noteikt. Jebkurā gadījumā Georgia – tā Gruziju dēvējuši Romas impērijā un līdz pat mūsdienām dēvē visā pasaulē, izņemot, protams, bijušās PSRS teritorijas valstis. 

Tā runādamies un cītīgi fotografēdami, esam nonākuši Eiropas laukumā, kas atrodas Batumi vēsturiskajā centrā. Te var apbrīnot vienu no Batumi arhitektūras meistardarbiem – Astronomisko pulksteni, kas rāda mēness fāzes, saules atrašanās vietu un citas astronomiskās parādības. Paviesojamies arī Piazza laukumā, kas mazliet atgādina Sv. Marka laukumu Venēcijā. Tikai te nav tik daudz baložu, toties ir vairākas īpaši smalkas viesnīcas, restorāni, kafejnīcas, bāri un daudz tūristu.Vakaros te spēlējot dzīvā mūzika un ejot vaļā jautrība


Par mīlestību skulptūrās, baseinā un dejā



Vēl viens Eiropas laukuma brīnums – statuja “Mēdeja ar zelta aunādu”. Kā jau teikts, Adžārija lepojas ar to, ka bijusi senās Kolhīdas valsts sastāvā, tātad ir arī Kolhīdas valdnieka Aiēta meitas, burves,  dzimtene. Kā atceramies, šis mīts ir saistīts ar argonautiem, kuri Jāsona vadībā ieradās Kolhīdā pēc zeltvilnas aunādas. Mēdeja iemīlējās skaistajā varonī, palīdzēja iegūt aunādu un aizbrauca viņam līdzi... Statuja liek atcerēties ne vien skarbi traģisko stāstu par mīlestības apsēsto sievieti, bet arī atgādina, ka jebkura viela, jūtas arīdzan, pārlieku lielās devās var būt inde. Bet var būt, kā uzskata Sulkhans, visu šo sengrieķu mītu notikumi jāuztver nevis tieši, bet gan kā simbols garīgā un fiziskā, labā un ļaunā pirmsākumam cilvēkā, kurš visu mūžu cīnās ar kārdinājumiem un tātad arī pats ar sevi.

Mīlestībai un divu cilvēku attiecībām veltīta arī slavenā skulptūra ”Ali un Nino”, kas atrodas netālu no jahtkluba, kurp ved mūsu tālākais ceļš. Skulptūru veido 8 m augstas sievietes un vīrieša lielfigūras, kas ik pēc zināma laiksprīža sāk kustību viena otrai pretī, saplūst kopā un iziet viena otrai cauri. Te tāpat meklējams simbols ne tikai mūžīgajai mīlestībai, bet arī nāciju savstarpējai sapratnei un iecietībai. Gruzijā tas īpaši aktuāli, jo šīs zemes ļaudis allaž bijuši pakļauti kara vētrām un svešas ticības uzspiešanai.

Apskates vērts ir arī Čačas tornis. Torņa augšpusē – pulkstenis, bet apakšā  – krāns, kur vēl pavisam nesen vienreiz dienā kādu brīdi tecējusi čača – gruzīnu nacionālais spirtotais dzēriens. To, tāpat kā vīnu, darina no vīnogām. Tad nu gan attiecīgajās stundās pie torņa stāvējusi mērena rindiņa. Diemžēl patlaban, kā teikts ceļvedī, tornis ar visu čačas krānu uz laiku slēgts. 

Aplūkojam arī 135 m augsto Gruzīnu Alfabēta torni, ko ieskauj visi 33 gruzīnu alfabētā patlaban ietilpstošie burti (līdz XIX gs. 60. gadiem to bija 38). Šis alfabēts kā kultūras mantojuma sastāvdaļa ir unikāls, tajā atrodamas iezīmes gan no feniķiešu, gan aramiešu rakstiem. Bet paša torņa konstruktīvā ideja dzimusi DNS molekulu vizualizācijā un iemieso atziņu par ģenētisko kodu, kas ieslēpts katrā no mums.

Izejam cauri arī Batumi Piejūras parkam, kas izveidots 1881. gadā. Te var priecāties gan par skaistajām magnolijām un bambusu birzi, gan par sniegbaltajām kolonnām, aiz kurām redzama jūra, līdz kurai var aiziet dažu minūšu laikā.  Un vēl viens pārsteigums – neliels balts paviljons  –  mūsdienīga ēka delfīna formā. Uzminiet, kas tas ir? Izrādās, Laulību nams jeb pils, kas turklāt strādā visu diennakti.

Pēc ekskursijas gaida “saldais ēdiens” – delfīnu šovs delfinārijā. Vērojot šo brīnišķīgo dzīvnieku priekšnesumus attiecīgas mūzikas pavadījumā, atliek tikai pabrīnīties, ko var panākt cilvēks, ja vien viņam ir vēlēšanās strādāt, pacietība un mīlestība pret dzīvo radību.


Delfīni baseinā rotaļīgi, viegli un brīvi peld, uzpeld, aizpeld, piepeld, sapeldas, uzšaujas gaisā, lecot laukā no ūdens, pēc dresētāju (treneru?) pavēles uztraušas uz baseina malas un uzēd pa zivtiņai, spēlē bumbu, mīlīgi saliek kopā purniņus, imitējot skūpstīšanos, uz savas muguras iznes no baseina laukā cilvēku, burtiski, dejo un ko tik vēl ne! Turklāt tas viss, šķiet, bez vismazākās piepūles nedz no dzīvnieku, nedz no viņu partneru – cilvēku puses. Skaidrs, ka šis iespaids ir mānīgs, jo jebkura cirka priekšnesuma pamatā ir milzu darbs. Bet mani neatstāj doma, vai Latvijā kaut kas līdzīgs maz tagad iespējams, jo t. s. dzīvnieku aizstāvji jau diez vai ko tādu pieļautu. Žēl!


Dejā un dziesmā atklājas tautas dvēsele. Par to jādomā vēlāk, vakariņu laikā vērojot gruzīnu folkloras ansambļa uzstāšanos. Diāna skaidro, ka šajā vakarā uzstājas dejotāji no diviem šādiem kolektīviem: Merii un Horumi. Gruzīnu dejas kādreiz esmu redzējusi, bet tādu ugunīgu temperamentu, atbrīvotību,  visa sevis atdevi dejai – vēl ne. Dejot – tas gruzīniem laikam ir tas pats, kas elpot un dzīvot, tik dabiski un atbrīvoti viņiem tas iznāk. Šķiet, viņos ar apskaužamu plastiskumu, muzikalitāti un emocijām dejo ne vien viss ķermenis un katrs vismazākais muskulītis no pirkstu līdz pat matu galiņiem, bet arī acis, dvēsele, katra nervu šūna. Nezinu, vai tā bija Kartuli, Hanžluri, Mtiuluri, Ačaruli jeb (Gandagana), vai kāda gruzīnu deja vēl ar citu nosaukumu, bet izskatījās satriecoši iespaidīgi un skaisti. Šajās dejās varēja saskatīt gan to, kā gruzīnu vīrieši sacenšas sievietes dēļ, gan to, kā viņi gatavi aizstāvēt savu valsti, gan to, kā meitene flirtē ar puisi un vēlas viņu savaldzināt tiktāl, lai viņš galīgi pazaudē galvu. Nudien, tiešām laikam visi gruzīni vai nu dejo, vai dzied, vai dara abas šīs lietas. Jo restorāna apmeklētāju vidū bija vairāki lieliski dejotāji, kuru improvizācijas jau sasniedza maza teatrāla šova līmeni.

Raksta - Adžārijas piedzīvojuma otro daļu LASI ŠEIT.

Paldies Adžārijas Tūrisma un kūrortu departamentam par palīdzību raksta tapšanā.

KOMENTĀRI

(vārds) Ieraksti rezultātu

1 Jānis Sīmanis 08/29/2018 14:55 Labs!

SADAļU ATBALSTA:

 
Ceļojumu un atpūtas piedāvājumi:
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 27.11.2018 - 17.12.2018 Jaungada sagaidīšana - PINK PARTY! Hercogs Mārupe
ROZĀ KARNEVĀLS visai ģimenei restorānā Hercogs! Vakara vadītāja Elizabete Zagorska, dejas un mūzika visa vakara garumā, uguns šovs un daudz kas cits! | Skatīt vairāk
Latvija no 120 EUR
Pasākumi Valmierā decembrī Valmieras TIC
Decembrī aicinām apmeklēt kultūras, sporta un izziņas pasākumus Valmieras pusē! | Skatīt vairāk
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 14.12.2018 - 20.12.2018 Ziemassvētku koncertprogramma Valmierā Valmieras TIC
2018. gada 20. decembrī koncertzālē “Valmiera” izskanēs izcilā latviešu komponista Valta Pūces dziesmu koncertprogramma “Ir spožums kāds | Skatīt vairāk
Atpūtas un ceļojumu piedāvājumi 13.12.2018 - 19.12.2018 Ziemassvētku koncerts ar ''Jorsepis'' Valmieras TIC
Grupa „Jorspeis“ aicina baudīt Ziemassvētku noskaņas sirsnīgā kopdziedāšanas koncertā 18. decembrī plkst. 19:00 koncertzālē „Valmiera“. | Skatīt vairāk

Par mums | Reklāma un Sadarbība | Kontakti | Autortiesības | Vakances | Prakse studentiem | Partneriem
All rights reserved © 2002 - 2018 www.turismabizness.de | Design & maintenance © 2000 - 2018 1st-studio.com

 
Total Timed::0.57814908sec.