LIELĀ INTERVIJA ar Mārtiņu Rītiņu restorāna «Vincents» šefpavāru

Autors: Aivars Mackevičs
Avots: BalticTravelnews.com

Restorāna “Vincents”, Rīgas klusajā centrā sirds un dvēsele vairāk nekā 20 gadus ir šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš ar savu pasaules pavārmākslas pieredzi, ģimenē ieaudzināto vēlmi pēc labākajiem produktiem spējis restorānu kultūru Latvijā pacelt augstā līmenī, turklāt izskolojis arī vairākus labus pavārus. Daudzie apbalvojumi ir prestiža apliecinājums Mārtiņa Rītiņa darbam, bet pašam augstākais novērtējums ir klienti, kuri pie viņa ierodas baudīt augsto virtuvi vēl un vēl.

BalticTravelnews.com: Jūs esat profesionāļu vidū atzīts šefpavārs, saņēmis dažādas godalgas. Vai tas ir Jūsu pašmērķis, vai vienkārši dzīvojat pēc savas vērtību sistēmas, kuru uzteic pārējie.

Reklāma

Mārtiņš Rītiņš: Es uzaugu Anglijā, pieņemu, ka man ir citāda domāšana. Vēlāk strādāju Kanādā, Jamaikā, Arābu valstīs. Savu zināšanu koferī no katras vietas es esmu kaut ko paņēmis līdzi. Kad es sāku Latvijā strādāt, es īpaši izjutu savas domāšanas un darba stila atšķirību. Sākumā man atbrauca palīgā man pazīstamā Kanādas pavāre Alisone Millere, un mums abiem bija kultūršoks, kas te notika un kā tika organizēti darbi. Man sākotnēji bija doma atvērt pavāru skolu, bet sapratu, ka divatā mēs nevaram to izdarīt. Labai skolai vajag daudz vairāk – labas telpas, fantastiku komandu! Tajā laikā šeit nekā tāda nebija. Alisone aizbrauca atpakaļ uz Kanādu. Es turpināju darbu, bet nedarīju neko savādāk, kā biju strādājis citās valstīs. Es domāju, ka manu pieeju ietekmējusi arī mammas audzināšana – ēst gatavošanā vienmēr izmantot tikai to labāko! Es arī vienmēr gatavoju no pašiem labākajiem produktiem. Latvijā izveidotās organizācijas “Slow Food” ideja ir ļoti tuva Kanādas organizācijai, kas tulkojuma būtu “Naži un dakšas”. Naži apzīmē pavārus, bet dakšas zemniekus” – abu pušu savstarpēju sadarbību.

BalticTravelnews.com: Kā Jūs novērtējat, kas ir labākie produkti, no kā gatavot izcilu ēdienu.

Mārtiņš Rītiņš: Tā ir mana uz personīgās pieredzes balstīta iekšēja sajūta, es ar intuīciju novērtēju gan garšu, gan, kā šis produkts iegūts. Pie manis strādā 7. pasaulē labākais vīnzinis – viņam ir labs deguns un garša, tā spējot novērtēt vīnus. Tas pats attiecināms uz ēdienu, bet man paiet ļoti ilgs laiks, lai kaut ko tiešām labu atrastu, ko varēšu izmantot savā virtuvē. Es ieguldu lielu darbu, lai šos produktus atrastu, tādēļ ne vienmēr arī atklāju, kur to var dabūt. Ir pat kuriozas situācijas. Piemēram, kāda kliente man jautā: “Kāpēc Jums nav Latvijas sviests?” Es atbildu: “Kundze, es gribu dot Jums to labāko!” Diemžēl ne viss Latvijā audzētais, ražotais ir tas labākais. Ja runājam par sviestu, tad es iegādājos ar rokām kulto, kas gatavots mazā daudzumā, man labi zināmā saimniecībā. Es daudz ceļoju un tiekos ar saimniekiem, ražotājiem, pavāriem.

BalticTravelnews.com: Izvēloties produktus, vai Jūs tikai vērtējat to sagatavošanu, vai arī izcelsmi?

Mārtiņš Rītiņš: Ne tikai, kā produkts, gatavots, bet vērtēju arī, ko attiecīgi, piemēram, lops ir ēdis, kā viņam audzēta barība. Latvija skaitās īstena kartupeļu zeme, bet te nav tas kartupelis, kas man ir vajadzīgs. Nav! Tagad meklēju to Gērnsijas salā. Sanāks dārgs prieks to atvest, bet es gribu labāko kartupeli.

BalticTravelnews.com: Kurus no produktiem Jūs nosauktu tomēr par tādiem, kuri Latvijā ir labāki nekā citviet pasaulē.

Mārtiņš Rītiņš: Nēģi. Medījumi – piemēram, mežacūkas. Tās ir daudz labākas, nekā kompleksos audzētās cūkas. Latvijā audzē fantastiskas zemenes. Protams, ja runājam par īsto rupjmaizi, tad Latvija ar to izceļas. Vincentā savu maizes grozu piepildām tikai ar pašcepto maizi, ko cepam ar dabīgo ieraugu. Savulaik to atvedu no Izraēlas, un saku, ka tā ir svētā maize. Tomēr, ārzemju viesi rudzu rupjmaizi nepazīst un tikpat kā neizvēlas. Es domāju, ka ar laiku atgriezīsimies vairāk pie savām saknēm, lai gatavotu tā kā senāk. Diemžēl šodien daudzi cilvēki skatās, lai tikai varētu paēst lētāk, bet nevērtē, cik kvalitatīvu pārtiku ēd. Taču nekvalitatīva pārtika vēlāk atsaucas uz veselību.

BalticTravelnews.com: Kāda ir Jūsu attieksme, ja saprotat, ka citi restorāni maldina klientus ar produktu izcelsmi.

Mārtiņš Rītiņš: Piemēram, vietējās zivis Latvijas restorānos ir minimāli vai nemaz. Zušus gandrīz 100% visus ieved. Piemēram, Anglijā ir speciāla policija, kas seko, vai ēdienkartēs viss tiek pareizi reklamēts. Soda apmēru konkrēti nepateikšu, bet iedomājieties, cik liela ir ažiotāža, negatīva publicitāte slavenam šefpavāram, kurš pieķerts audzētavā audzētas sēnes uzdodam par meža sēnēm. Pa reizei dodos paēst arī uz citiem restorāniem, jautāju, kas no kā gatavots, no kurienes produkts? Es jūtu, ka man negrib stāstīt. Nevēlos būt negatīvs izprašņātājs, bet es tomēr gribu zināt, ko es ēdu. Katram ir tiesības šo jautāt! Kāpēc šķiet loģiski, ja mēs visu gribam uzzināt par iegādājamo automašīnu, bet kāpēc kaut kas nepareizs būtu vēlēties zināt visu par pasniegto ēdienu?! Un līdzīga maldināšana jau arī notiek ar šefpavāru kvalifikāciju. Nesen es biju vienā restorānā, kur iznāca viens šefpavārs un lepni teica, ka viņam esot mana skola. Bet viņš bija divas nedēļas praksē. Kas tā par skolu? Es arī tur neko nevarēju ieēst.

BalticTravelnews.com: Mūsuprāt, vēl daudzviet saimniecības gatavo kvalitatīvus, garšīgus produktus, par kuriem var teikt, ka tie saglabājuši tieši tādu garšu kā senāk. Vai viņi priekš Rīgas restorāna ir par tālu?

Mārtiņš Rītiņš: Viens no labākajiem sieriem ir Rušonā, zemnieku saimniecībā “Juri”. Saimnieks ar savu fantastisko sieru bieži brauca uz Rīgu, bet nu pavisam reti. Es arī nevaru aizbraukt pakaļ. Man reizēm ir vieglāk kaut ko labu saorganizēt no kādām tālākām ārzemēm, bet tad lielākā pasūtījumā iekļauju, piemēram, langustus, lašus, gliemežus, jūras ežus. Tad tas atmaksājas. Bet atvest dažus kilogramus sieru no Latgales ir neizdevīgi. Daļu restorāna darbam vajadzīgos miltus nopērku Aizputes pusē esošā saimniecībā “Kūdrāji”, bet daļu no Francijas. Taču vislabākie milti ir Kanādā, un pašreiz cenšos atrast veidu, kā tos piegādāt.

BalticTravelnews.com: Pirms divdesmit gadiem Latvijā bija daudz vairāk viensētas, kur cilvēki saimniekoja, ļoti rūpējoties, lai viss izaugtu dabīgi, nodrošināja sevi ar pārtiku, pārdeva vēl citiem. To ir kļuvis daudz mazāk. Kurp, jūsuprāt, pašreiz virzās lauksaimniecība?

Mārtiņš Rītiņš: Viens piemērs. Raimonds Melderis taisīja fantastisku sieru, bet nu vairs nē, tikai siera bumbiņas. Viņam jau lielveikala plauktā ar savu sieru nav vietas, jo blakus stāv divreiz lētāks importa siers. Mans tēvs nācis no Rēzeknes, senči bijuši arī Andrupenē, tāpēc varbūt vairāk arī interesējos par tās puses saimniekiem. Raimonds Melderis, man viesojoties, man rādīja: “Redzi, Mārtiņ, tur vienas lauku mājas, tur otras, bet dabūt, kas strādā, nevar!” Realitāte izveidojusies, ka tev, kā saimniekam, ir kaut kas fantastiski labs, bet netiec galā viens. Žēl, bet mēs redzam, kā Latvijas fermas pārņēmusi Dānijas cūka, kura ātri aug.Jādomā vairāk, kā varētu nelielas saimniecības pastāvēt, ne tikai lielās. Latgalē bija saimniecība, kas audzēja lazdu riekstus. Divus gadus no viņiem ņēmu riekstus, trešajā vairs nebija no kā. Izrādās, ka aizbraukuši uz Angliju strādāt. Valstij vajadzētu kaut kā vairāk lauku cilvēkiem palīdzēt. Es esošo politiku nesaprotu!

BalticTravelnews.com: Jūs diezgan daudz braucat un sazinieties ar kolēģiem, uzņēmējiem Igaunijā, Lietuvā? Vai tur ir līdzīga situācija?

Mārtiņš Rītiņš: Tas pats! Lai kā arī mums liekas, ka Igaunija mums priekšā, bet nekas tur nav šajā ziņā savādāks. Liellopi gan ir kvalitatīvāki Igaunijā. Man liellops nāk no Gotlandes, kuras saimniecībā šo liellopu viena pēc otras ir audzējušas septiņas paaudzes. Es zinu to ģimeni, tos laukus, un es zinu to šķirni, un ar kādu zāli tas lops ir barots. Mums tādu saimnieku nav. Latvijas tumšgalves aitu jēri ir priekš karija – sautēšanai. Likt restorāna “haute cuisine” jeb augstās virtuves ēdienkartē viņu nevar. Es pa reizei nopirkšu šo jēru darbinieku pusdienām, bet ne restorāna vajadzībām.

BalticTravelnews.com: Latvijā aizvien mazāk un mazāk kļūst vecā kaluma saimnieču, kuras karstā vasarā bez jebkādām mūsdienu tehnoloģijām un tehnikas spēja sagatavot 300 viesu kāzu galdam tā, lai visi būtu labi paēduši. Nekas slikts nevienam arī nenotika. Jebkurš svētku galds jau tagad ir vairāk vai mazāk ar lielveikala noplicināto garšu. Kā Jūs raugāties uz šo pārmaiņu procesu?

Mārtiņš Rītiņš: Te pie vainas Pārtikas un veterinārā dienesta tantes, kuras savos halātos pārspīlēti skrien apkārt. Aizvien grūtāk un grūtāk ir paņemt produktus no saimniecības, lai tas būtu oficiāli. Savukārt saimniecībām lielākoties tie nosacījumi nav pa spēkam. Šīm pieredzējušām saimniecēm jau arī bija cita pieredze un varbūt arī cita attieksme, kā to visu sagatavot.Kopumā gan saimniecībām, gan šādām vietējām saimniecēm kļūs tikai grūtāk.

BalticTravelnews.com: Kurš no reģioniem šobrīd ir tāds, kur kulinārā ziņā ir ko pasmelties?

Mārtiņš Rītiņš: Pārgauja tagad ir ļoti spēcīga, kur lielā mērā palīdz “Slow Food” un ilggadējais Straupes tirdziņš. Nākamgad tam būs jau 10 gadi, tirdziņš kļūst spēcīgāks un spēcīgāks. Pastāv stingri noteikumi dalībai Straupes tirdziņā, un katra aptuveni 40 kilometru rādiusā esošā saimniecība, kas tur piedalās, ir izvērtēta, izskatīta. Tāpat vien tur iekšā nevar tikt. Zvana un prasa cilvēki, lai tiktu “Slow Food” tirdziņā pie lielveikala “Sky&More”, Rīgā. Konkrēts gadījums. Cilvēki kūpinot labu Latvijas gaļu. Es viņiem aizsūtu noteikumus un prasu, kur viņi gaļu dabūjuši? Man atbild: “Tirgū!” Nu ko lai es saku?! Līdzīgi arī restorānos – pērkam visu tirgū, pērkam visu tirgū...

BalticTravelnews.com: Vai saimniecību īpašnieki ir pretimnākoši? Variet tiešām par visu saimniecībā pats savām acīm pārliecināties?

Mārtiņš Rītiņš: Pilnībā viss šajā ziņā kārtībā! Mēs arī šo produkta stāstu tā iepazīstam un varam klientam izstāstīt, lepoties ar produktiem. Tā vajadzētu būt visur! Londonā zinu labu sieru veikalu, kur pat katram sieram saimnieks stāv blakus un pārdod. Mani nepārliecina arī tāda programma, kurā iedod kādu zīmi, piemēram, “Zaļā karotīte”, apzīmē 75% paaugstinātas kvalitātes vietējo produktu izcelsmi, bet kas tad ir tie atlikušie procenti? Inde? Jābūt 100% izcilam produktam! Sieviete stāvoklī arī taču nevar būt daļēji – vai nu ir, vai nu nav. Es pret šo sistēmu iebildu arī skaļi, tā neder!

 BalticTravelnews.com: Rīgā ir vairāk nekā 700 restorāni. Cik no tiem Jūs ierindotu augstākās kvalitātes sarakstā?

Mārtiņš Rītiņš: Tādu, kur mēs varam runāt par labu “haute cuisine” virtuvi, ir kādi trīs.“Vincentā” nesen viesojās fantastiski erudītais ēdienu kritiķis Endijs Heilors (Andy Haylor), kurš ir vakariņojis visos pasaules restorānos ar trim “Michelin” zvaigznēm. Ar viņu tieši par to runājām, ka pasaulē jebkurš restorāns ar kaut vienu “Michelin” zvaigzni iepērk produktus no nelielām saimniecībām pa tiešo. Un tam jāvelta laiks.

BalticTravelnews.com: Jums ir bijusi iespēja gatavot ēdienu pasaulē zināmām personībām. Varbūt Latvija savā ziņā jaunajiem pavāriem ir iespēju zeme, kur vieglāk izcelties, konkurence nav tik liela.

Mārtiņš Rītiņš: “Vincentā” esam jau līdzīgi organizējuši agrāk un arī tagad rīkojam vakariņas, kurās pieaicinu izcilus pavārus un šoreiz Itālijas labāko someljē. Jādabū Latvijas vārds ārpusē, lai par mums runātu. Cepuri nost “Live Riga” darbam, kas organizē Restorānu nedēļas. Gaidu, kad viņiem būs arī cita kategorija, jo es par 20 EUR nevaru piedāvāt maltīti.

Man tikko bija tikšanās Valmierā, kur bija pilna zāle ar cilvēkiem, galvenokārt skolotājiem. Lūdzu pacelt rokas, cik ēduši “Vincentā” – kādas 12 rokas pacēlās. Un cik gribētu ēst “Vincentā”? Gandrīz visa zāle pacēla roku. Tātad es savu darbu esmu padarījis. Uz restorānu “Vincents” nāk diplomāti, vietējie uzņēmēji un citi turīgi cilvēki. Ar 100 euro vienam cilvēkam vakariņās, ja ņem arī labu vīnu, būtu jārēķinās. Bet nāk arī, kuriem nauda varbūt mazliet mazāk, bet viņi sakrāj, jo nākt pie manis paēst, tas ir tāpat, kā iet uz operu – tie ir svētki. Viņi nāk baudīt, un šāds baudījums ilgst 3 – 3,5 stundas. Daudzi izvēlas ēdienu pēc ēdienkartes, bet daudzi ņem “Gardēža piedāvājumu”, kurā ietilpst dažādi ēdieni, “komplimenti”.

BalticTravelnews.com: Cik daudz laika vajag, lai izveidotu ēdienkarti?

Mārtiņš Rītiņš: Lai iekļautu ēdienkartē kaut ko jaunu, paiet ilgs laiks.Es un viens mans pavārs paši tagad audzējam rabarberus, tumsā diedzējam. Kamēr atrodu produktu, paiet laiks. Kamēr izdodas pagatavot tādu ēdienu, kādu es to vēlos, paiet vēl divas nedēļas. Tad tikai var rakstīt šo ēdienu ēdienkartē. “Komplimenti” katru nedēļu ir savādāki. Jāprot pasniegt ēdienu, es (vai viesmīlis) stāsta konkrētā ēdiena stāstu, tā ir jau kā izrāde!

BalticTravelnews.com: Kā radās restorāna “Vincents” nosaukums?

Mārtiņš Rītiņš: Pastāv uzņēmums “Vincents Grupa”, kurā iekļaujas arī restorāns “Vincents”. Es pats esmu šefpavārs, bet ne īpašnieks. Tomēr svarīgi, ka vārdu Vincents jebkuram pasaulē ir viegli izteikt. Atceros uz Avotu ielas bija restorāns “Mežonīgā plūme”. Nu kā es ko tādu lai izskaidrotu ārzemju viesim?!

BalticTravelnews.com: Esam runājuši ar daudziem šefpavāriem, un daudziem ir sapnis par savu restorānu. Jūs esat pierādījums, ka iespējams ilgus gadus strādāt vienā vietā un būt labākajam šefpavāram, reizē būt apmierinātam ar šādu izvēli.

Mārtiņš Rītiņš: Man šeit ir 100% teikšana, un tas ir ļoti svarīgi! Reizē esmu redzējis, kā daudzi šefpavāri gan tepat, gan citur pasaulē ir atvēruši savu restorānu un aizgājuši pa burbuli. Būt labam šefpavāram nav tas pats, kas labi turēt grožus kā uzņēmējam. Man ir tā laime šeit darīt, ko vien es vēlos, bet daudzos restorānos šefpavāriem jādara tas, ko saimnieks liek. Un pie manis nāk ēdiena dēļ, ne skata pa logu dēļ. Esam puspagrabā, bet restorāns ir pilns katru vakaru.

BalticTravelnews.com: Cik ilgi Latvijā vēl vajadzētu gaidīt, kamēr kāds restorāns iegūtu “Michelin” zvaigzni?

Mārtiņš Rītiņš: jau pieminētais ēdienu kritiķis Endijs Heilors (Andy Haylor), man sacīja, ja šis restorāns atrastos Londonā vai Parīzē, mums būtu tā “Michelin” zvaigzne, bet Latvijā nē... Zinu, ka vienam no mūsu viesiem ir oficiāli vēstulē atbildēts, ka tuvākajos gados Baltija neietilpst viņu plānos. Tas ir sava veida mārketings. Lai līdz tam tiktu, ka par Latviju ieinteresētos “Michelin” zvaigžņu piešķīrēji, daudz jāiegulda ne jau tikai restorāniem, bet arī valdībai. Tie kontakti, attiecības... Kas mainītos, ja mēs iegūtu “Michelin” zvaigzni? Būtu lepnums par to, vairāk darba, jo ierastos vairāk ārzemju viesu. Zinu šefpavārus ārzemēs, kuriem esmu jautājis, vai viņi vēlas otru “Michelin” zvaigzni? Atbildēs izskan, ka restorāna saimnieks grib, bet viņi nē, jo tas nozīmētu ārkārtīgi lielu papildu darbu un milzīgu stresu. Klients jau arī sagaidīs vēl kaut ko vairāk nekā līdz šim.

BalticTravelnews.com: Jums ir daudz darba un liela atbildība. Kā Jūs atpūšaties, kā sevi uzturat labā formā?

Mārtiņš Rītiņš: Es šorīt biju staigāt ar saviem suņiem Koko un Neli, airēju un pēcāk apmeklēju sporta zāli. To es katru dienu daru apzināti. Vakarā mani atkal mājās sagaida suņi, automašīnai pat durvis saskrāpētas. Ar sliktām domām sevi nenomācu. Man ir bieza āda un dzīvoju ar motīvu, ka rīt atkal būs cita diena. Dzīvoju pa vienai dienai. Ja par to vien domātu, cik man daudz darba, ko es darīšu pēc trīs mēnešiem, pusgada, tad es sabruktu. Domā, ko tu vari izdarīt šodien! Man ir Google kalendārs, ko redz visi biroja darbinieki. Tad man nav viņiem jāstāsta, kur es būšu un ko darīsim. Papīra kalendārs man kalpo tikai tik daudz, lai pierakstītu, kāds jautājums jāpaceļ sapulcē.

BalticTravelnews.com: Cik daudz laika izbrīvējat ceļošanai?

Mārtiņš Rītiņš: Man ceļošana ir reizē darbs un atpūta. Baudu gan kultūru, piemēram, labprāt apmeklēju operu, gan baudu restorānu piedāvājumu. Nesen biju Milānā, Itālijā bet neliku bildes sociālajos tīklos, jo tā būtu zīmēšanās. Lai gan jāatzīst, ka “Vincenta” apmeklētāji arī fotografējas, ievieto bildes, un tas palīdz restorāna atpazīstamībai. Iedomājieties, ka Krievijas slavenībai ir vairāki miljoni sekotāju, viņa publicē fotogrāfiju no mūsu restorāna, tad loģiski, ka pēc tam sagaidām daudzus jaunus klientus, kas šo ir redzējuši. Lai cik varētu uzskatīt restorānā fotografēšanu ar telefonu par sliktu toni, tomēr tas palīdz. Zinu, ka pasaules slaveni šefpavāri aizlieguši pie sevis fotografēt, bet pēc tam attapušies, ka jāļauj, jo tā ir labākā reklāma.

BalticTravelnews.com: Kā pats jūtaties savā darbā? Vai gribētu kaut ko dzīvē citādi?

Mārtiņš Rītiņš: Ja es tagad būtu jauns un pavāra ceļa sākumā, es koncentrētos uz vienu lietu. Es domāju, ka tā būtu beķereja – es ceptu maizi un būtu pasaules līmeņa beķeris. Tagad mans pirksts ir daudzās pannās un katlos... Jaunajiem es arī ieteiktu koncentrēties vienā jomā. Nebūt labam pavāram nav priekšnosacījums akadēmiskā izglītība pavārmākslā. Vislabāk ņemt mugursomu, doties pasaulē, stažēties labos restorānos un tad jau ar laiku gan jau būs arī panākumi. Mūsu jaunatne grib uzreiz naudu, bet tā tas nenotiek. Ja gribi būt labākais, daudz jāstrādā! Latvijā ir tāds interesants apzīmējums – “kantora žurkas”. Labam pavāram nekad nebūs tāda astoņu stundu darbadiena no astoņiem līdz pieciem vakarā.

Uzziņa

Vincents Grupa ir daudznozaru uzņēmums, kas darbojas Latvijā kopš 1993. gada.

Restorānu “Vincents” atvēra 1994. gadā – tam aprīlī būs 23 gadi.

Kopš restorāna “Vincents” dibināšanas tā šefpavārs ir Mārtiņš Rītiņš.

Restorānā “Vincents” strādā 36 darbinieki.

Gardēžu ceļvedis “White Guide Nordic 2017” restorāns “Vincents” apbalvots kā Baltijas valstu labākais restorāns.

Tūrisma izstādē – gadatirgū “Balttour 2017” ar prestižo balvu GADA CILVĒKS TŪRISMĀ 2016un absolūtajā nominācijā apbalvots restorāna Vincents šefpavārs Mārtiņš Rītiņš.

2017. gadā ceturtogadu pēc kārtas “Vincents” izvēlēts par Latvijas restorānu numur 1., iegūstot prestižo titulu “Ekselence labākais restorāns Latvijā 2016”.

“Vincents” ieguvis starptautiskās tūristu vietnes Tripadvisor“Hall of Fame” titulu kā restorāns Nr.1 Rīgā sešus gadus pēc kārtas un apbalvots ar izcilības sertifikātu 2011., 2012., 2013., 2014., 2015. un 2016. gadā.

Šefpavārs Mārtiņš Rītiņš augstu vērtē “Vincenta” pavārus ar Aleksandru Nasikailovu priekšgalā un viesmīļus, kurus vada 7. pasaulē labākais vīnzinis Raimonds Tomsons.

Pie Mārtiņa Rītiņa skolojušies tādi Latvijā labi pazīstami pavāri kā Kaspars Jansons, Aleksandrs Žiļugs, Māris Jansons, Ivans Šmigarevs.

Mārtiņš Rītiņš ir starptautiskās “Slow Food” kustības aizsācējs Latvijā, kuras mērķis ir saglabāt, uzturēt un veicināt tālāku attīstību tam, ko dod Latvijā tradicionāli audzēti produkti. Nodrošināt tiešo piegādi no zemnieka klēts līdz pavāram vai patērētājam, pircējam “Slow Food” un zemnieku tirgos.

Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.

Mārtiņš Rītiņš

Citi raksti par šo tēmu:

30. novembris vēsturē: Atklāj Latvijas Nacionālo teātri (26.11.2021)

29. novembris vēsturē: Atklāj ebreju memoriālu Rumbulā (28.11.2023)

Investējot vairāk nekā pusmiljonu eiro, McDonalds atklāj rekonstruētu restorānu un jaunu McCafe (26.11.2024)

Latvijas ēdināšanas nozare kritiski vērtē priekšlikumu obligāti nodrošināt bezmaksas krāna ūdeni patērētājiem (26.11.2024)

Rīga uz trim dienām starptautiskās uzmanības centrā – mašīnbūves un metālapstrādes nozares flagmaņi izstādē “Tech Industry”! (26.11.2024)