Sveiciens no siltās un saulainās Grankanārijas. Pēc kārtīgas izceļošanās ar sabiedrisko transportu uz salas galvaspilsētu un administratīvo centru Las Palmas, ir radusies vesela virkne ar secinājumiem, un tai pat laikā jautājumiem – kāpēc mēs tā nevaram?
Jā, uzreiz atvainojos, ka šoreiz vairāk pievērsu uzmanību cilvēkiem, nevis arhitektūrai un dabas skaistumam. Mēģināju ieklausīties, par ko viņi runā (ak, jel, spāņu valoda gan ļoti piemirsusies, bet vārdus “korona” un “covid” spēju saklausīt, un šie vārdi izskanēja reti). Pareizāk sakot, vairāk saprast, kā cilvēki Grankanārijā sadzīvo ar ierobežojumiem.
Reklāma
No paša agra rīta devos uz autoostu, lai ar sabiedrisko autobusu brauktu uz Las Palmas. Cilvēki autoostā godīgi sēž atstatus viens no otra, gaidot savu busu. Visiem kā vienam uz sejas maskas. Kase slēgta, bet kāds izpalīdzīgs šoferītis man izskaidroja, ka biļeti var nopirkt autobusā, maksājot ar karti. Savādāk šobrīd nekā. Vietējiem gan ir viņu vietējais “e-talons”, bet to tagad visur nevarot nopirkt.
Kad autobuss atver durvis, cilvēki nedrūzmējoties, bez steigas un panikas sakāpj iekšā. Pie iekāpšanas autobusā ir dezinfektors, un visi, bez lieka uzaicinājuma, piestāj un nodezinficē rokas. Taisnības labad jāmin, ka praktiski visur ir bezkontakta dezinfektori, un no tiem nopil želejveida masa, kas pat tīri labi smaržo.
Katrs pasažieris apsēžas pa vienam. Autobusā nav marķēto vietu, kur nekādā gadījumā nedrīkst sēdēt, bet kaut kā automātiski izveidojas distance, kas, starp citu, Grankanārijā ir 1,5, nevis divi metri. Citās pieturās sakāpj vairāk pasažieru, un tad jau nākas sarumēties, jo dažiem kāds arī apsēžas līdzās. Bet bez panikas, bez grūstīšanās vai vēlmes ielīst cita komforta zonā.
Las Palmas autoostā ir skaisti atdalīts – pa vienu pusi iet ārā pasažieri, kas nule ieradušies, pa otru – kas dodas uz busu. Saskarsmes nav, bet ir zīmes, kas norāda – šeit izeja tur ieeja. Neuzkrītoši autoostā dežūrē apsardze, kas tos, kas īsti nav sapratuši virzienu, klusi uzrunā un parāda, kur jāiet. Un atkal – bez drūzmēšanās, panikas un balss pacelšanas.
Pašā pilsētā dzīve teju rit ierasto gaitu, tikai cilvēki visi ir maskās. Labi, ne visi, maziem bērniem tās nav jāvelk, bet pat padzīvojuši cilvēki nesūkstās un izmanto sejas aizsegus, un degungali reti kuram pasprūk ārā.
Dzīvība kūsā arī lielveikalos. Pie katras ieejas tirdzniecības centrā ir dezinfekcijas tepiķītis, kuram katrs pārstaigā pāri, un, protams, roku dezinfektori itin visur. Pat katrā mazākajā veikaliņā. Ja pircējs ieiet bodē, nedezinficējot rokas, pārdevēji vai apsargi klusiņām aizrāda, bet ar nedezinficētām rokām bodē neiesprukt. Un taisnības labad jāsaka, neviens to arī necenšas darīt.
Darbojas restorāni un bāri, tiesa gan, sēdēšana tikai āra terasēs. Ja kūrortpilsētiņā Puerto de Mogan cilvēki, apsēžoties pie galdiņiem, uzreiz noņem maksas, lai ieturētu iemalkotu savu dzērienu, tad Las Palmas cilvēki, vismaz vairums, sēž ar maksām, un tās novirza no mutes vien tad, kad liek pie lūpām kafijas tasi vai alus kausu.
Grūti pateikt, kā tiek rēķināta cilvēku ietilpība veikalā, bet noteikti te nav plānoti nedz 15, nedz 20 kvadrātmetri uz katru. Visdrīzāk tomēr rēķināta 1,5-2 metru distance, jo mazā bodītē uz durvīm ir uzraksts, ka vienlaicīgi var uzturēties deviņi cilvēki. Pēc Latvijas standartiem sanāktu viens, un tad vēl, ja pārdevējs izietu ārā…
Veikalus regulāri tīra, pulē un dezinficē. Par ratiņiem un iepirkumu groziņiem virsū ir birkas, ka dezinficēts.
Taču kāda parādība veikalā izraisīja izbrīnu – teju katrā apģērbu veikalā var mierīgi bez problēmām pielaikot vēlamo preci, izņemot… sporta preču veikalu. Tur no sākuma jāiegādājas prece, uzlaikot to var ārpus veikala telpām, piemēram, mājās, un, ja neder, tad var nest atpakaļ. Tādi, lūk, dīvaini noteikumi.
Travelnews.lv gan pamanīja dažus cilvēkus, kas bija bez maskām. Un tie bija pludmalē, kas nodarbojās ar kādu sportu. Piemēram, divi puiši trenējās futbolā, un viņiem masku nebija. Vai arī pludmales volejbolu vīri spēlēja bez sejas maskām. Izrādās, sportot, tostarp arī skriet, var bez maskas, ja vien cilvēki viens no otra atrodas drošā attālumā.
Mazliet ieklausoties cilvēku sarunās, ļoti reti varēja dzirdēt ar pandēmiju saistāmus atslēgas vārdus .To ir pieņēmuši, par to nešausminās, un galu galā tā nav tik būtiski mainījusi ikdienas dzīvi. Un nav jau arī pamata – aktīvo Covid-19 gadījumu skaits nepārsniedz dažus desmitus. Iespējams, ka Kanāriju salas iet pareizo ceļu, par spīti tam, ka ieceļotājiem neliek sēdēt pašizolācijā, neaizver bārus un veikalus…
Taču ieviestie ierobežojumi tiek stingri ievēroti Un ne jau tāpēc, ka uz katru cilvēku būtu pa kādam bargam likumsargam ar soda kvīšu grāmatiņu rokās, bet gan tādēļ, ka cilvēki respektē noteikumus, ciena valdību, izprot, kādēļ tādi ir ieviesti. Un sadzīvo ar ierobežojumiem.
Par to pašu komandantstundu, kas ir spēkā katru dienu – neviens nepukst, bet pieņem situāciju, nemaz nedomājot, kā varētu apiet ierobežojumus.
Nezinu, vai nu mūsu apziņa ir greiza, vai mēs nemākam disciplinēties, vai arī klibo mūsu varas vīru komunikācija ar parasto tautu…Bet ne jau nesamaksājamas soda naudas un visa aizliegšana atrisinās situāciju. Varbūt vienkārši ir jāmēģina atrast pareizais ceļš, lai katrs no mums apzinātos – hei, dezinfektors veikalā nav tikai paskatam, maska uz sejas nav tikai untums, distance nav tikai joks…
Vakarā, atgriežoties no Las Palmas nāca apgaismība, kādēļ šeit nav stresa. Cilvēki ir mierīgi, cilvēki nav depresībi. Viņi agresīvi nekliedz viens uz otru. Viņi dzīvo. Lai arī ar maskām uz sejas, bet dzīvo un bauda!
Raksts tapis sadarbībā ar www.flytocanarias.com un www.grancanaria.com.
.png "Jaunais Ford Tourneo Europcar")
