Autors: Santa Bivbāne
Avots: Baltictravelnews.com/zemai.lt/Baltu ceļš
Lietuvā kopumā zināmi vairāk nekā 900 pilskalni, bet Šatrijas kalns jau daudzus gadus ir intriģējis vēstures pētniekus un ceļotājus no visas pasaules. Šatrija bija viena no slavenākajiem Žemaitijas administratīvajiem, aizsardzības, ekonomiskajiem un reliģiskajiem centriem agrajos viduslaikos.
Pilskalns paceļas 228 metrus virs jūras līmeņa un tā platums ieskauts ar 2 metrus augstu valni. Pētot apmetni, arheologi atradusi liecības par apdzīvotību kopš mūsu ēras 2. gadsimta. Jau kopš seniem laikiem pilskalnā svinēti gadskārtu svētki, ievērojot senas tradīcijas, bet katru gadu trešajā jūlija nedēļas sestdienā kalnā tiek dedzināta mūžīgā uguns. Šo paražu īpaši iecienījusi senās zemaišu ticības turpinātāji.
Reklāma
Uz Šatrijas kalna XIV gs. atradās koka pils, kas bija grūti sasniedzama pretiniekiem stāvo rietumu un austrumu nogāžu dēļ. Tiek uzskatīts, ka līdz kristietības ieviešanai šeit bijis svarīgs pagāniskās ticības centrs.
No augšpuses iespējams saskatīt arī lielāko žemaišu pilskalnu Medvegāli (Medvėgalis), kas atrodas 35 kilometrus tālāk. Uz Šatrijas uzkalna ierīkotais Pašatrijas (Pašatrijos) (jeb Lokes (Luokės)) pilskalns ir iekļauts Lietuvas Republikas kultūras mantojuma sarakstā.
Par Šatrijas pilskalnu ir saglabātas vairākas teikas un leģendas. Sensenos laikos cilvēki izdomāja uzbūvēt baznīcu. Visu dienu būvēja, bet nākamajā rītā raugās – viss ar zemi apbērts. Otrajā dienā būvēja līdz tumsa iestājās – pēc nakts atkal tas pats. Tad saaicināja ļoti daudz cilvēku un vienas dienas laikā uzbūvēja gandrīz visu baznīcu. Velni sadusmojās. Naktī steidza ar milzīgiem maisiem zemi nest un atkal visu apbēra. Tā radās Šatrijas kalns. Taču viena velna maisā pagadījās liels akmens, kurš, berot zemes, krita lejup, salauza baznīcas jumtu un ielieca kalnu. Velniem palika žēl sava darba – kā te atstāsi baznīcu nekam neizmantojis. Viņi izraka alu un sanesa baznīcā savas bagātības
Savukārt otrs stāsts ir vēl iemīļotāks un populārāks. Visām Žemaitijas raganām patika katru nakti sanākt uz viena kalna. Tās tur līksmoja un dejoja līdz pirmajiem gaiļiem. Vienu nakti tā aizrāvās, ka nedzirdēja, kā iedziedājās gaiļi. Uzlēca saule, raganas šausmīgi izbijās, paķēra savus slotas kātus un aizlidoja. Tikai pēdējai raganai nebija ar ko lidot – aizvien skraidīja un sauca: "Kur mans slotaskāts?" Kopš tā laika cilvēki kalnu nodēvēja par Šatrijas kalnu (lietuviešu valodā vārds "šatra" nozīmē kārts, maikste, slotaskāts). Vēl līdz šai dienai Šatrija tiek dēvēta par Lietuvas raganu galvaspilsētu.
Par rakstu pārpublicēšanas noteikumiem lūdzam kontaktēties ar Travelnews.lv redakciju.
